Tokija vispāri un it īpaši tās vecpilsēta ir diezgan klusa un mierīga, bet paretam gadās visādas dīvainības.
Pirms nedēļas pie viduslaiku tempļa vecpilsētā kāds kungs, kurš nākot no tempļa priesteru ģimenes, uzrakstīja 2800 vēstules uz citiem tempļiem, katrā 8 lapas par to, kāpēc šī tempļa prieserienei nevajadzētu atrasties savā amatā. Katru vēstuli parakstīja ar sava pirksta nospiedumu tintē.
Tad ņēma divus samuraju zobenus, nogalināja savu sievu, tempļa priesterieni un tempļa autovadītāju. Pēc tam nekavējoties sataisīja harakiri.
Ze end.

Megumi uzradusies draudzene, kurai dēls esot nopircis Ķīnā vīna darītavu ar visiem laukiem un tagad audzē un darina šardonē un rīslingu.
Tā kā draudzenei vīns negaršo, viņa dēla uzdāvināto vīnu dāvina apkārtējiem, sakot ka galīgi nedzerama pļura vien ir.
Neesmu nekāds lielais šardonē cienītājs, bet jā, briesmīgi garšīgs viņš nav arī objektīvi. Tomēr, ja izmanto virtuvē gatavošanai, tad ir perfekts. Neož pēc alkohola, ļoti zemu cukura saturu un ar ļoti patīkamu smaržu.
Šodien saņēmu no Megumi draudzenes vēl vienu Ķīnas vīna pudeli, uz kuras rakstīts Bourgogne, Pommard, 2007.
Šis gan, droši vien, būs jāatdod atpakaļ, jo, noteikti, šo viņa būs atdevusi nepaskatoties.

Šovakar saņēmu zvanu no nekustamā īpašuma aģentūras, kura nu jau bija stipri apnikusi ar zvaniem un tāpēc visi numuri bija nobloķēti. Tomēr, viņi maina numurus un zvana no citiem.
Šoreiz aģents atvainojās ka zvana svētdienas vēlā vakarā un teica ka ir piedāvājums speciāli man, nu tik foršs, ka pa pastu ko tādu sūtīt nebūtu gluži prātīgi. Esot lēti!
Piedāvājums esot par zemes gabalu zem nesen nojauktas dzīvojamās mājas manā apkārtnē.

Par to māju jau, laikam, esmu stāstījis. Paliela, es pat teiktu, neprātīgi liela māja šim rajonam, ar japāņu stila dārzu apkārt, kas vairāk līdzinās nelielam parkam.
Mājas ģimenei piederēja arī daudzstāvu dzīvojamā māja blakus, nodrošinot automātisku ienākumu.
Mājas saimnieki viens pēc otra devās viņpasaulē pašnāvību rezultātā. Trīs cilvēki pēc kārtas, ar nelielu laika starpību.
Mājā palika dzīvot divi pusaudžu bērni un vienīgais radinieks, kuram, pēc nostāstiem, bija diezgan riebīgs raksturs.
Bērni ar to īgno veci ilgi dzīvot nevarēja un tie, izaugot līdz patstāvīgam vecumam, izbrauca dzīvot atsevišķi.

Es diezgan bieži gāju tai mājāi garām un nekad nebiju redzējis logos gaismu vai vispāri jebkādas pazīmes, ka kāds iekšā dzīvotu. Tomēr, māja vienmēr izskatījās sakopta un ar apgaismotu dārzu. Vienreiz no augstākas celtnes redzēju, ka vienā logā tomēr gaisma bija, bet vienmēr tikai vienā.

Pirms pāris mēnešiem māju nojauca nost.
Pie blakus mājas augušais plūmes koks novīda tās nedēļas laikā, kamēr māju jauca nost un tagad stāv sakaltis.
Parasti tādus zemes gabalus ar dīvainu vēsturi pārdod pa lēto, bet ar šitādu slavu diez vai kāds no vietējiem pirks. Ja nu tikai atbraucēji.

Braucu vilcienā, nevienam nedaru pāri un izskatos diezgan ordināri.
Blakussēdošais kungs izkāpj ārā, no priekšējās sēdekļu rindas pieceļas sieviete un apsēžas man blakus. Metro blakussēdētāju komunikācijas specifika ir tāda, ka redzi blakussēdētāju ceļgalus un rokas. Un somu. Tātad, dāmai ir diezgan vidusmēra ceļgali, samērā smalkas rokas ar jaunu, smuki koptu ādu un soma, kuru neatceros. Sieviete uzbāzīgi lasa feisbūku angļu valodā, pagriezusi tālruņi uz manu pusi. Pretējā joslā sēž jauniete ar gumijas vardes ķepām apavu vietā un dzelteniem matiem. Man briesmīgi nāk miegs.
Vilciens apstājas Aoyama Iččome, es pamostos, blakussēdētāja izkāpj.

Japāņiem ir paruna: Budas veidolam var iesist divreiz.
Pirmo reizi nekas nenotiks, bet par otro reizi sados pa čakrām.

Tūristiem Japāna šķiet dīvainuma pilna un tā, bet kad kādu laiku padzīvo, tad rodas gluži pretējs iespaids - kur nu vēl garlaicīgāku vietu?
Tā viš ir, bet pa dienu.
Pēc gara papīra rakstīšanas izgāju izvēdināt smadzenes. Pus pieci no rīta, vēl tumšs, gaiss ir rudenīgi spirgts.
Parkā cienījama vecuma kungs taisa pietupienus, bet tik ātrā tempā, ka tas vairāk izskatās pēc raustīšanās.
Pa ielu iet tikpat cienījama vecuma kungs ar deviņdesmito gadu jostassomu un zaglīgi skatās apkārt.
Pārdesmit metrus pretī, turēdamies pie žoga ar kreiso roku un ar garu žagaru atsperdamies ar otru, nezināmā virzienā dodas nu jau pavisam cienījama vecuma kungs.
Ielasmalas bārs ir vaļā, no turienes var dzirdēt iedzērušas, bet tādas dzīvi redzējušas un miermīlīgas sievietes balsi kādam kaut ko stāstām. Pa ielu tabakas un alkohola smaka, gan jau ka no tās kundzes.
Ja ieskatās, var redzēt kaķus, kurus dienā nemana. Tie, kā tas otrais kungs, zaglīgi atskatās un skrien pāri ielai, itkā viņiem visiem kopā savā ielā darīšanu nav.
Braucot mājās izpētīju pretī ejošus trīs jauniešus, kuri smaržoja pēc rokkoncerta un viens no viņiem teica "nu, un tur ir tas cilvēks, kurš man patīk". Otrais jaunietis atbild: "nav tā biš par agru?".
Tagad jau dzied rīta vārnas un laiks gulēt.
Ar labu nakti.

Biju bildēties.
Pēc bildēšanās man piedāvāja divus setus - vienu albumu par 500 eur ekvivalentu un otru par 400 eur ekvivalentu.
Albumā būšot 5 bildes un ja gribās tās 5 bildes saņemt arī digitālā veidā, tad jāpasūta par vismaz 500 eur.
Pajautāju kāpēc tikai 5 bildes, jo 500 eur tā īsti uz ielas nemētājas. Saņēmu atbildi, ka, toties, bonusā saņemu vēl jūtūbes vienas minūtes video, kur ķipa istaba un var manis izvēlētās bildes redzēt lidojam apkārt. Un vēl, kā bonusu, Happy Miffy grāmatiņu, kur būs 3 bildes ar story klāt. Un, ja gribu, unikāls haiku smukos heroglifos par tikai 100 eur piemaksu.
Mazliet padomāju un paziņoju, ka tā tāda krāpšanās vien ir un Happy Miffy piedāvājums arī līdz galam neuzrunā.
Nezinu kurā vietā man nav taisnība, jo neizskatās ka kāds cits piekristu. Vai mūsdienās 1 bild. / 100 eur pasūtījuma albumā ir norma?

Kad pagajušgad biju Taipejā, apstaigāju vairākas tējas bodes. Daudzas tējas bodes pārdod arī vīrakus, kuri arī bija mana galvenā interese, bet pie reizes nopirku nogaršot arī vietējo tēju.
Jau mājās nožēloju to, ka nopirku tikai nogaršot. Taivanas tēja ir, bez pārspīlējuma, labākā no visām tējām ko esmu dzēris. Tas viss, protams, ir atkarīgs no cilvēka, bet Taivanas tējas augstā cena Tokijā parāda, ka ne man vienam ir tāds viedoklis un ka cilvēki to pērk pat tad, ja tā Maksā.
Tagad nevaru sagaidīt to brīdi, kad būs iespēja aizlaisties līdz Taipejai atkal. Lieliska vieta.

Sākumā pusotru dienu no vietas lija un bija vēss. Nu, tā ap divdesmit grādiem un tokijieši viens otram novēlēja sevi sargāt un nesaaukstēties.

Tad vakar jau uz nakts pusi uznāca tāds kā karsta, tīra gaisa vilnis un tam līdzi tāds lietus, kāds ir, ja stāv zem dušas. Viss apkārt dārd un šņāc, ūdens straumes sit gar ēkas sienu pa taisno no gaisa. Dažreiz zibeņo, tālumā dzirdama ducināšana un tā vairākas stundas no vietas. Interesanti bija tas, ka kaut kur vārtrūmē to visu ignorēdams čivināja circenis. Nez kas tam kukainim bija prātā.

Kad vējš uz brīdi pierima, aizgāju ar lukturīti vienā rokā un lietussargu otrā lasīt izmētātos pa ielu podus. Pods ar akāciju, pods ar avokado, pods ar vēl kaut ko... No rīta iečekoju terasi un skats bija diezgan traģisks, bet tāds kā svaigs rīts pēc nakts bāršanās: viss pārklāts ar smiltīm, tomāti vertikāli gar zemi, akācijas arī gar zemi, rozmarīna pods aizlidojis nezināmā virzienā (vēlāk atradu). Toties viss ir tīrs un svaigs.

Tad nu man bija tas viss jākārto un, taisnību sakot, sakārtots viss izskatās vel labāk nekā iepriekš. Viens tomātaugs, tiesa, gāja bojā neatgriezeniski.
Uz salas šitāds laiks ir katru reizi ja līst, Tokijā tikai tad, ja uznāk taifūns, kā šoreiz.
To redzot kļūst ļoti skaidrs kāpēc tādās vietās aug daudz palmu. Jo tikai palmas ir spējīgas to vēju/lietu izturēt. Dabiskā atlase!

Strādāju ļoti advancētā biroja ēkā, kas ir uzbūvēta pēc 20. gs. sapņotāju idejām un savā būtībā ir milzīgs visa kā komplekss savienots vienā sistēmā. Starp debesskrāpjiem 30 stāva augstumā ir par gaisa tilti, lai nav jābrauc lejā uz kaimiņēku.
Lai kā būtu, uz katra stāva liftu vestibilā ir neliels displejs kurš parāda zilu lietussargu, ja ārā līst. Bieži domāju par to kā tā sistēma strādā, jo ir jutīga pret vissmalkāko smidzekli. Izskatās, ka nebiju vienīgais kuru tas interesēja un uzzināju no kolēģa, ka tas esot aizgājis līdz ēkas informācijas birojam noskaidrot kā īsti ir. Izrādās, ka lietus sensors tiek darbināts ar onkuļa palīdzību, kurš regulāri pārbauda vai uz ielas nelīst un ja līst, tad ieslēdz visos stāvos to zilo lietussargu. Technolōģijas!