Gulēju, pamodos no tā, ka Hugo atnāca gulēt man blakus.
Pamodos no tā, ka Hugo piecēlās un skatījās tumšā istabā runādams. Palūdzu gulēt nevis runāt ar iedomu draugiem, Hugo piekrita.
Pamodos no tā, ka Hugo un atkal runāja ar savu iedomu draugu tumšajā istabā.
Tā tas turpinājās tik ilgi, cik es jau nevaru saskaitīt, bet, šķita, kādas pārdesmit reizes.

Atcerējos to Harmsa stāstu, kur viens kungs sapņoja, ka sēž paslēpies krūmos un garām iet policists. Tad sapņoja ka iet gar krūmiem un krūmos sēž policists. Tad sapņoja ka sēž paslēpies aiz policista un garām iet krūmi.

Tālāk pamodos no tā, ka Hugo atkal piecēlās un sāka runāt ar savu iedomu draugu tumšajā istabā. No istabas runādams iziet vēl viens Hugo un tagad Hugo ir divi. Tad pamodos un sapratu, ka tas arī bija sapnis un cik ironiski ir tas, ka Harmss zināja kā tas notiek.

Viens no salas radiem ir veiksmīgi iestājies universitātē Tokijā un kā apsveikuma dāvanu izdomāju nosūtīt viņam Kindle.
Pasūtīju Amazonā uz savu salas adresi, bet Kindle atnāca pa tiešo viņa mājās.
Kāpēc?
1) Jo es tur tāpat nedzīvoju, nest nav jēgas, tāpēc pastnieks noklusējot aiznes pie radiniekiem, kuri dzīvo pārsimts metru attālumā.
2) Nu jo sala, visi visu zina.

Pirms laika japāņu internetā parādījās nodarbinātības aģentūras reklāma, kura sastāvēja no četriem attēliem. Pirmajā melnbalts cilvēciņš raud, jo saņem 21 manus* mēnesī. Otrajā atrod jaunu darbu caur aģentūru. Trešajā ir sajūsmā par jauno algu, kura tagad ir 29 mani*. Ceturtajā priecīgs stāsta, ka tagad nu beidzot var atļauties daudz vairāk!

Pirms neilga laika izcēlās skandāls par to, ka Japānas nodarbinātības ministrija esot nepareizi skaitījusi datus par algām vairāku gadu garumā, tāpēc dati no ministrijas vairs nav uzticami. Kļūdaino datu dēļ vairākiem miljoniem cilvēku neesot izmaksāti nepieciešamie pabalsti.

Šeit būs jāpiemin, ka pēc nodarbinātības ministrijas oficiālajiem datiem, par kuru patiesumu, kā minēts augstāk, ir zināmas šaubas, vidējā darba alga japānā ir apmēram 450 mani gadā, jeb 37.5 mani mēnesī. Nu, apmēram ceturtdaļu vairāk nekā priecīgajam melnbaltajam cilvēciņam, kurš tagad var vairāk atļauties. Jāpiebilst, ka pēc IMF datiem, pastāvīgo darbinieku skaits ir tikai 60% no visiem darbiniekiem un pastāvīgo darbinieku vidējā darba samaksa ir apmēram divreiz augstāka par nepastāvīgo darbinieku samaksu. Tas nozīmē, ka 40% strādā gadījuma darbus, apmēram kā saldējuma pārdevējs vasaras kioskā un saņem par to divreiz mazāk salīdzinot ar saldējuma rūpnīcas darbinieku.

Otrais pārsteigums ir tvītotāju komentāri zem reklāmas. Lielākā daļa ir "kamōn, saņem 21 manu un vēl kaut kas nepatīk?". Tie nevainīgie tvīti kopā ar ziņām par datu "nepareizo skaitīšanu" no nodarbinātības ministrijas rada interesantus jautājumus:

- Tad cik tomēr pārticis ir vidējais japānis?
- Kādā tieši veidā valstī, kur oficiālā vidējā alga ir 37.5 mani mēnesī, 16% ir zem nabadzības sliekšņa, ņemot vērā, ka bezdarba līmenis ir 2.4%?

* 21 mans =~ 1670 eur
* 29 mani =~ 2310 eur

Kad biju Honkongā, aptiekā nopirku iesnu zāles, galvenokārt jau interesantā "Budas ūdens" nosaukuma dēļ.

Kad uznāca iesnas, atvēru paciņu, iešņaucu kā bija rakstīts uz paciņas. Uzreiz sareiba galva, redze aptumšojās un mērenas iesnas pārtapa apstādināmā straumē. Reakcija bija tik briesmīga, ka otru nāsi nemaz negribēju traucēt. Mazliet pabrīnījos par efektu un aizmirsu par to incidentu atceroties, ka Budas ūdens labs nav.

Pirms laika arī Megumi izdarīja to pašu, bet dabūja nepārtrauktu šķaidīšanu vairāku minūšu garumā.

Efekts bija tik graujošs un nepartīkams, ka nolēmām papētīt kas īsti tur ir sastāvā. Sastāvs diezgan vienkāršs, ūdens, mentola eļļa un hieroglifs kuru nevarējām izburtot. Uzzīmējot IPA padā, kurš to atpazina, izfigūrējām, ka tā ir melno krupju ādas inde, kuru itkā pielieto Ķīnas medicīnā. Un jā, papētot efektus, nevienu pozitīvu neredzēju - tikai stipru kairinājumu, alerģiskas reakcijas un ko vēl ne.
Skaidrs bija tas, ka efekts ir no krupja indes, bet kāpēc tur tā inde vispāri ir iekšā?

Papildus izmeklēšana deva negaidītus rezultātus. Izrādās, ka tā ir tāda ķīniešu homeopātija - izraisīt simptomus, no kuriem grib tikt vaļā. Apmēram kā ja sāp galva, tad piesper ar āmuru klāt un cer, ka sāpēs mazāk.

Šodien šuplādē atradu sen aizmirstu Budas ūdens paciņu. Izmetu miskastē.

Atbrauca vecs draugs no Izraēlas. Bodē pie fugu trauka stāstīju viņam piedzīvojumus par lidojumu no Telavivas uz Parīzi. Lidmašīnai pirms apsēšanās apstājās viens dzinējs. Varēja just, ka stjuartiem nav miers. Viņi nonstopā nēsāja vīnu uz vietām pie rezerves izejām un ilgi tur runāja, kaut ko skaidrojot. Nekādu paziņojumu nebija, bet salonā valdīja spriedze.
Draugs, šo klausoties, tikai sasmējās: "Vai tu vispāri saproti visu situāciju? Tā ir lidmašīna pilna ar izraēliešiem! Un katram ir savs viedoklis par aviāciju. Tu saproti kas tur sāktos, ja viņi paziņotu par problēmām?".

Uz salas Sakaue apkaimē ir veca saldējuma bode. Vieta ir iecienīta tūristu vidū, jo pasakainā saldējuma aprakstus var atrast katrā tūristu grāmatā.
Bet arī vietējiem bode patīk. Tiesa, cita iemesla dēļ.

Kādu pēcpusdienu iebraucu bodē, saimniece, nu jau stripri gados, visai nelaipni jautā: "no, ko atnāci?". Saliniekiem un vispāri Japānas dienvidniekiem tas ir tāds kā kultūras elements -- sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem sākt ar uzbraucienu. Atbildu, ka gribu saldējumu. Vecmāmiņa tad nu jautā kādu tieši saldējumu es gribu - vaniļas ar saldajām pupiņām vai latvāņu (ašitabas) saldējumu. Saku, ka lai dod vaniļas. Saņemu atbildi ka ir tikai latvāņu. Nē nu, tad nebija jājautā.

Pa to laiku, ēdot saldējumu, aprunājos ar īpašnieci. Viņa savos cieņpilnos gados ģērbjas rozā mežģīnēs un vienmēr krāsainās, glaunās kurpēs. Pastāstīja savu dzīves stāstu, ka esot piedzimusi uz salas, bet aizbrauca uz Tokiju mācīties. Nomācoties saprata ka lielpilsēta īsti nepatīk, apprecējās un atgriezās uz salu. Salā ar laiku pārņēma viņas tēva vadīto saldējuma bodi, kurš, būtībā, nedara neko citu kā iepērk standartīgo saldējumu no Tokijas ražotāja un pārdod jau uz salas. Dažreiz piejaucot latvāņu pulveri. Pasakains saldējums.

Tātad, mūsu darbā katru gadu notiek aptauja kuras mērķis ir izfigurēt vai kādam ir augsts stresa līmenis, mentālas problēmas vai garīgā saslimšana.
Tas viss ir labi, tests ir garš un galīgi bezjēdzīgs nav. Ja rezultāti pārsniedz noteiktu līmeni, tad sistēma nosūta īmeilu, ka, redz, esot pārāk augsts stresa līmenis un garīgo saslimšanu risks, tāpēc, redz, ir jāpalīdz sev pašam un jātiek ar to galā.

- Doktor, man liekas ka uz mēness sēž velns un stāsta kas man jādara, bet mans darbs ir citplanētiešu sazvērestība, esmu noguris no tā visa un gribu nomirt.
- Ō, nu nekas, izejiet ārā, pastaigājiet, padomājiet par ko labu, gan jau ka pāries! Ir jau sevi jāsargā mazliet! Tā jau nevar!

Biju Taivānā, uzkāpu Maokong kalnos, kas biškiņ uz dienvidiem no Taipejas.
Vieta esot labi zināma ar saviem vairāku konfesiju tempļiem, Daosistu akadēmiju un tēju. Starp citu, Maokong var tulkot kā "kaķīša debess".
Iekūlāmies tējas bodē ar smuku skatu no kalniem lejā, dzērām tēju tādā tautiskā ķīniešu stilā: no mikroskopiskas tējkanniņas un mazām tasītēm, ar verdošu lielo tējkannu blakus. Bija ļoti garšīgi, svaigs kalnu gaiss, saulriets un spirgts vējš.

Labai Taivānas tējai ir diezgan interesants efekts. Pēc vienas tējas padzeršanas nepārprotami var just, ka apziņa ir mainījusies, elpa kļūst dziļa un viegla, galva skaidra un domas dzidras, bet pozitīvas, turklāt augstu kalnos ar spirgto gaisu tas efekts ir vēl izteiktāks.

Ā, un vēl man ir kaimiņi no laukiem, ļoti mīļi cilvēki. Vīrs esot dzīvojis Taivānā kādu laiku, kur mācījies tējas pētneicības maģistrantūrā.
Dažreiz kaimiņš ienāk ciemos, runājam par dzīvi, tēju, Taivānu un visu ko. Šķiet, ka par tēju šo pāris mēnešu laikā esmu uzzinājis par tēju vairāk nekā visas iepriekšējās dzīves garumā.

Japānas kriminālziņas.

49 gadus vecais Nakamura gāja bojā nosmakdams, dibenā atrasts gaiss.
Izmeklēšana noskaidroja, ka 30 gadus vecais Yošida ar nolūku pajokot iesprauda Nakamuram dibenā gaisa kompresoru un sāka pumpēt to ar gaisu. Nakamuram šī joka rezultātā pārplīsa zarna, gaiss saspieda plaušas un viņš gāja bojā nosmokot.
Japāņu humors pārāk labs nav, bet vismaz ziņu portāliem ir prieks ar virsrakstiem.

Nu, tātad, guļu no rīta, ir jau tā stipri pāri deviņiem, bet sestdiena, kāpēc būtu jāceļās un gulta tik silta...
Tad tālrunis sāk gaudot "wii wii wii, zemestrīce! wiii wiii wiii, zemestriice!". Var dzirdeet arii kaimiņu tālruņus ar apmēram tādu pašu dziesmu.
Nu, katru dienu tāds pasākums negadās, tāpēc uzmetu Megai virsū savu pufaiku, pats uzvelku mēteli un abi sēžam uz grīdas gaidot kad nu sāksies. Dažam gadījumam atvērām arī lielo logu lai ir uz kurieni bēgt, ja ēka izdomās izjukt. Uz ielas vecās Šōva laikmeta sirēnas: "tramm-tramm, tramm-tramm, evakuējieties! evakuējieties! evakuējieties!".
Nu, izskatās, ka ir nopietna štelle.
Nogaidījām kādu minūti vai divas, laiks tādos momentos ir redzams diezgan dīvaini, paskatījāmies viens uz otru, novilkām mēteļus un aizgājām gulēt tālāk.

* * *

Tās pašas dienas vakarā paēdot kārtīgas vakariņas un uzdzerot ar smuku tēju abi smiedamies atceramies šīs dienas notikumus. Ka, redz, bezjēdzīgas tās sirēnas, pilnīgi nelietojams mēsls. Un tad jūtu, ka kāds manu beņķi no apakšas cilā, turklāt tā diezgan uzstājīgi. Tad arī visu māju. Vienvārdsakot, sakratīja tā, kā jau ļoti ilgu laiku nebija. Bišķiņ pārbijos. Sirēnas nebija. Uz ielas evakuācijas lūguma ar.