Uz salas Sakaue apkaimē ir veca saldējuma bode. Vieta ir iecienīta tūristu vidū, jo pasakainā saldējuma aprakstus var atrast katrā tūristu grāmatā.
Bet arī vietējiem bode patīk. Tiesa, cita iemesla dēļ.

Kādu pēcpusdienu iebraucu bodē, saimniece, nu jau stripri gados, visai nelaipni jautā: "no, ko atnāci?". Saliniekiem un vispāri Japānas dienvidniekiem tas ir tāds kā kultūras elements -- sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem sākt ar uzbraucienu. Atbildu, ka gribu saldējumu. Vecmāmiņa tad nu jautā kādu tieši saldējumu es gribu - vaniļas ar saldajām pupiņām vai latvāņu (ašitabas) saldējumu. Saku, ka lai dod vaniļas. Saņemu atbildi ka ir tikai latvāņu. Nē nu, tad nebija jājautā.

Pa to laiku, ēdot saldējumu, aprunājos ar īpašnieci. Viņa savos cieņpilnos gados ģērbjas rozā mežģīnēs un vienmēr krāsainās, glaunās kurpēs. Pastāstīja savu dzīves stāstu, ka esot piedzimusi uz salas, bet aizbrauca uz Tokiju mācīties. Nomācoties saprata ka lielpilsēta īsti nepatīk, apprecējās un atgriezās uz salu. Salā ar laiku pārņēma viņas tēva vadīto saldējuma bodi, kurš, būtībā, nedara neko citu kā iepērk standartīgo saldējumu no Tokijas ražotāja un pārdod jau uz salas. Dažreiz piejaucot latvāņu pulveri. Pasakains saldējums.