Nu, tātad, guļu no rīta, ir jau tā stipri pāri deviņiem, bet sestdiena, kāpēc būtu jāceļās un gulta tik silta...
Tad tālrunis sāk gaudot "wii wii wii, zemestrīce! wiii wiii wiii, zemestriice!". Var dzirdeet arii kaimiņu tālruņus ar apmēram tādu pašu dziesmu.
Nu, katru dienu tāds pasākums negadās, tāpēc uzmetu Megai virsū savu pufaiku, pats uzvelku mēteli un abi sēžam uz grīdas gaidot kad nu sāksies. Dažam gadījumam atvērām arī lielo logu lai ir uz kurieni bēgt, ja ēka izdomās izjukt. Uz ielas vecās Šōva laikmeta sirēnas: "tramm-tramm, tramm-tramm, evakuējieties! evakuējieties! evakuējieties!".
Nu, izskatās, ka ir nopietna štelle.
Nogaidījām kādu minūti vai divas, laiks tādos momentos ir redzams diezgan dīvaini, paskatījāmies viens uz otru, novilkām mēteļus un aizgājām gulēt tālāk.

* * *

Tās pašas dienas vakarā paēdot kārtīgas vakariņas un uzdzerot ar smuku tēju abi smiedamies atceramies šīs dienas notikumus. Ka, redz, bezjēdzīgas tās sirēnas, pilnīgi nelietojams mēsls. Un tad jūtu, ka kāds manu beņķi no apakšas cilā, turklāt tā diezgan uzstājīgi. Tad arī visu māju. Vienvārdsakot, sakratīja tā, kā jau ļoti ilgu laiku nebija. Bišķiņ pārbijos. Sirēnas nebija. Uz ielas evakuācijas lūguma ar.