Ļoti patīk tas uzskats, ka ja ar ārzemniekiem runā vienkāršākā japāņu valodā, tad viņi to automātiski saprot labāk. Šorīt nepaspēju paēst brokastis un tāpēc beķerejā pirku smalkmaizītes. Pārdevēja jautāja vai man vajag "otefuki". Pajautāju vēlreiz. Pārdevēja neteikdama ne vārda izņēma no galda ošibori un parādīja ar pirkstu, ka, redz, šitā mantiņa. Pateicu ka ošibori gan vajag. Protams, ka kur nu ārzemniekam saprast to sarežģīto, ar kulturālām tradīcijām apvīto un vispārpieņemto "ošibori" vārdu, jāsaka vienkāršāk - roku slaukāmais, jeb "otefuki". Gan jau ka tā sapratīs.

Atcerējos to bijušā kolēģa stāstu, kur viņa ģimene emigrēja uz Izraēlu un pirmajās dienās kolēģa tēvs Haifas tirgū krievu valodā jautāja cik maksā tomāti. Kad pārdevējs teica ka nesaprot, tēvs pajautāja skaļāk.