Lielākoties, pie Japānas "dīvainībām" esmu jau pieradis. Piemēram, man nav nekādu domu par to, ka rīsus var ēst trīs reizes dienā, turklāt ar irbulīšiem. Kaut gan nē - rīsi no rīta negaršo. Galīgi neuztrauc arī tas, ka jābrauc pa kreiso pusi. Pilnīgi bez emocijām tiek uztverts tas, ka jāraksta heroglifus kā arī vietējo iedzīvotāju savdabīgā, dabiskā attieksme pret rietumos tabuēto un glorificēto seksu.
Bet ir lietas, kuras joprojām nepielec. Piemēram, man ir draugs un viņš ir architekts. Viņš pelna ar to, ka veido interjerus bagātiem ļaudīm. Viņš stāsta, ka būtībā tikai pēdējos pāris gadus viņam ir iespēja darīt to, kas tiešām šķiet labs, jo pirms pāris gadiem pilnīgi visi 100 procenti, jeb visi pasūtījumi bija tādi, ka mājoklis jāplāno ap televīziju. Jā, tieši tā. Ja TV redz no visiem mājokļa stūriem, tad tas ir labs mājoklis.
Nav skaidrs arī tas, kādā veidā tas fakts, ka preci reklamēja TV padara to pievilcīgāku. Bet pavisam nopietni - lielveikalā pie "featured" preces pilnīgā nopietnībā ir pielīmēts krāsains papīrs, kur japāņu burtiem rakstīts, ka tā un šitā, šo preci rādīja TV tādā un tādā datumā. Dažreiz pat piemin raidījumu.
Tas vēl būtu labi, ja televīzija būtu laba. Agrāk viņa vismaz bija smieklīga. Bija visādi neintelektuāli, bet izklaidējoši raidījumi kur, piemēram, kaila beibe sēž tukšā istabā blakus pumpainam resnītim un abi spēlē datorspēli. Kaut kādus kaušļus, mortal kombat vai kas tur tagad ir modē. Jā, divas stundas. Pēdējā laikā japāņiem ir piemetusies ASV populārais fundamentālo kristiešu "kaunīgums" un neko tādu vairs TV nerāda. Tā viš ir.