Apciemoju vīraku bodi pazemē. Saimniece ir pajauna sieviete ar apgaismotu bet saprāta piepildītu seju; ieteica agārkoka vīraku, kurš esot labs un ražots tepat netālu, Šinču pilsētā. Pie reizes pastāstīja arī to, ka vīraks esot labs arī ar to, ka to dedzinot mantras nav jāskaita - tās esot integrētas vīrakā. Kamēr saimniece uz brīdi pazuda bodes dzīlēs, izmantoju šo brīdi padomāt par mantru integrācijas iespējām. Atvadoties uzdāvināja mazu sainīti ar sandālkoka skaidām un piemetināja, ka tas jāpatur somā dažas dienas un tad jāsadedzina. Pajautāju kāpēc jāpatur somā un saņēmu atbildi, ka tādā veidā esot attīrīta karma. Labi. Pēc nedēļas dedzināšu tās skaidas nost.

Par karmu runājot man šķiet, ka šī koncepcija ir perfekti laba. Vienīgā tās problēma ir tur, ka tā tiek pārprasta. Tiesa, tā nav koncepcijas problēma. Nu, nav īsti tā, ka ja sagrēko, tad dabū ar zibeni pa pieri. Tā īsti nav. Bet sakarība starp kārtīgumu, darbīgumu, cenšanos un pārtikušu, mierīgu dzīvi rezultātā ir pilnīgi acīmredzama un nevienam nešķiet pārāk mistiska, lai arī tehniski tā arī ir karmas pamatideja.