Februārī stādītā kurkuma uzplaukusi un sākusi ziedēt. Ziedi dikti smuki - rozā ziedveidīgs lapains stumbrs un onrhidejām līdzīgi dzelteni ziedi no tā stumbra ārā. Katru dienu dobē nāk kaķis un mēslo. Gribētu redzēt kā viņš kakās kad kurkuma būs cilvēka augumā. Atliek cerēt ka taifūni nesalauž un līdz ziemai nodzīvo daudz vai maz vesela. Paldies kaķim!
Vēl kļūst skaidrs kāpēc šajās salās viss kas aug ir vai nu indīgs, vai nu ož, vai nu izdala tādu piķi ka prātīgs kukainis to neēdīs. Jo kukaiņi. Kad dzīvoju Kavasaki vienu smuku pavasara svētdienu ņēmos pa māju un dažreiz tā it kā šķita, ka ārā kāds ko grauztu. Paskatījos uz ielas - neviena nav. Laikam kaķis? Vai civets - tas dzīvoja starp griestiem un kaimiņu grīdu un arī varētu kaut ko grauzt. Tad sataisījos iet un pamanīju, ka smukais lilijveida augs kurš auga pie ieejas ir pazudis. Viņa vietā tikai žagari aplipuši ar desām. Desas tos žagarus grauž ar tādu apetelīgu krakšķi, ka izklausījās pavisam garšīgi. Tā bija pirmā iepazīšanās reize ar vietējiem kukaiņiem. Iestādot gipsofilu pēc kāda laika priecājos par uzdīgušo augu un tad brīnījos kur viņš pazudis. Kurkumu arī dažreiz kāds cenšas paēsti, bet viņai ir diezgan agresīva sula, tāpēc stipri caurumaina nav.