Salā ir sieviete, jau krietni gados, kuras hobijs un dzīves jēga ir tējas ceremonija.
Viņa dzīvo tuvāk lielajam kalnam, tradicionālā salinieku mājā ar salmu jumtu. Ap māju ciešā lokā fēnikspalmas. Pati sieviete staigā dzeltenā kimono, kuri nekur citur Japānā vispāri nav sastopami.
Aizgāju ciemos vējainā dienā, kad palmu zari? lapas? traģiski vandījās pa gaisu, debesīs pelēki mākoņi kustējās ar nenormālu ātrumu ar tumšzilām debesīm mākoņu plaisās. Šim traģiskumam kontrastā gaiss bija tropiski mitrs un silts.
Tējas ceremonija ir ceremonija. Viena no tām Ķīnas kultūras daļām, kuru japāņi pārņēma, pārveidoja pēc saviem uzskatiem, bet ceremoniālo būtību atstāja neskartu. Ceremonija ir process, kur katra darbība ir rituāls un kuras mērķis ir... Kāds ir mērķis?
Tēju īsti padzerties nesanāk. Arī saldumu paēšana ir tīri simboliska. Vairāk izklausās pēc militārās apmācības, kur tiek pasniegta perfekta procedūra bez noteikta mērķa. To var vērot kā perfektu mākslas darbu.
Pēc pāris stundu sēdēšanas seizā uz ceļiem sāp kājas. Kad sieviete piedāvāja pašam vadīt ceremoniju, es atteicos.
Tagad, kad redzu cilvēku kurš saka: "man patīk tējas ceremonijas!", man ir tāds bremžu brīdis - nespēju saprast kas cilvēkam galvā.