Es domāju, ka katrā vecumā cilvēkam ir jābūt iespējām saņemt to, kas viņam ir nepieciešams.
Teiksim, zīdaiņi ir mīlīgi un tas ir viņu spēks un veids, kurā tie saņem vajadzīgo.
Tīņi mācās un attīstās un to spēks ir viņu lokanumā un adaptēšanās spējās.
Jauni cilvēki ir enerģiski, lai arī nav pārāk gudri un pieredzējuši.
Vecāki cilvēki ir prātīgāki, lai arī spēks jau nav tas, kas jaunam.
Un pavisam veci var nebūt tikpat ņipri kā jauni un arī prāts var nebūt tik gaišs, bet arī tiem ir tās pašas vajadzības, kuras nedrīkst ignorēt. Tieši tāpēc pastāv un ir vajadzīga bezierunu cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Tas ir tas ķieģelis, kurš veido harmonisku pasauli, kurā visiem ir daudz vai maz komfortabla dzīvošana kopā.