Viens jautājums, kurš man īsti nedeva mieru ir tas, kāpēc daži mani ieskaitot uz salas jūtas tādā kā konstantā eiforijā. Kas tieši ir tas salas magnēts? Par to naudu, kuru es tērēju lidmašīnai uz šo zemes pleķīti Klusajā okeānā varētu vairākas reizes tikt uz citām ārzemēm, bet sala katru reizi ir baudāma un vēl baudāmāka.
Pirms trim nedēļām stādot kurkumu vēroju kā virs rietumu vulkāna veidojas mākoņu kupols. Milzīga, neaptverami milzīga mākoņu cepure, zem kuras ir tumsa un lietus, bet augša mirdz saulē. Lidmašīna, parastais Airbuss 320 lidodama caur šo kupolu izskatījās tāda kā joks, tāds knislis - tik tas mērogs ir nesamērojami liels.
Pēc darbošanās ap kurkumu izbraucu caur kalnu līkločiem un iekāpu avotā vētot jūru. Jūrā draiskojās valis. Jūra ir visur - pa kreisi, pa labi, taisni un valis, kurš, droši vien, ir paliels, izskatījās kā tā lidmašīna mākonī - pavisam maziņš un pazudis šajā milzīgajā stihijā.
Kad uz salas līst lietus, viņs nekad nav tas slinkais, pelēkais smidzinātājs. Uziet lietus mākonis, ar dārdoņu nogāž savu vezumu, turklāt tā, ka augus dārzā aiz baltās lietus sienas tikpat vai nevar saskatīt. Pēc lietus atkal saule, debesis tik koši zilas, cik nekur citur pasaulē un cepina tā, ka ilgi uzturēties saulē nešķiet neko komfortabli.
Vakarā ejot mājās izgāju caur mežu. Paspīdinot uz ceļu uz brīdi padomāju, ka spīdināt, laikam, nevajadzēja. Tik lielu lielu kukaiņu daudzumu neesmu redzējis nekur un nekad. Plaukstas lieluma dievlūdzēji, nemaz ne mazāki māņskorpioni, sacumas prusaki, pilnīgi neskairas būtnes - visi mudž, visi skrien savās darīšanās, velk mājas lapiņas, meklē barību.
Pa nakti uzpūš vējš. No rīta cikādpalmām krastmalā nav nevienas lapas - visas noplēsis vējš.
Tās salas temperaments un košums ir tas magnēts. Salu gribās vērot vēl un vēl, tas ir kas tāds, kas vienreiz nozogot sirdi vairs nekad neatdod.