Biju bišķiņ glaunā pasākumā, kur visi uzvalkos un tēlo baigos svarīgos.
Uz skatuves spēlē klasiskos skaņdarbus šauros lokos plaši pazīstami mūziķi, viesmīļi visiem dala vīnu un papildina izēsto lasi uz galdiem.
Pa to laiku tiek atnesta soba (griķu nūdeles), kas tradicionāli nozīmētu maltītes beigas. Šeit tie, kas mazliet pazīst Japānas galda manieres var sākt smieties.

Kungs kurš stāv man blakus sāk vicināt rokas un izrādīt visnepievilcīgāko mīmiku rādot uz viesmīli ar sobas bļodām. Padomāju, ka kungs vēlas sobu un viņs tādā veidā pievērš sev viesmīļa uzmanību. Biju laipns, paņēmu sobu no paplātes un pasniedzu kungam. Tad viņa baisā mīmika beidzot pārvērtās vārdos un kungs teica: "Nē, es viņus cenšos padzīt projām! Jo tagad spēlē mūziku! Pavisam neko nesaprot!".
No visām malām atksan skaļi "šļurp!! šļūuurp!".
"Re!" - saka kungs parādot ar pirkstu nenoteiktā virzienā.