Japāņiem ir ticējums - ja jaungada nakts sapnī redzi Fudžī kalnu, vanagu vai baklažānu, tad gads būs laimīgs.
Ja par Fudžī kalnu ir skaidrs, par vanagu var iedomāties, tad baklažāns šajā sarakstā šķiet nevietā. Tā īsti nav.
Ticējums radies no Suruga provinces, kas mūsdienās ir Šizuoka (jā, to tulko kā Silent Hill) simboliem. Fudžī kalns atrodas Šizuokā. Vanagu tur ir daudz, šeit arī skaidrs. Tikai slinkais nav lietojis ērgļus, vanagus un citas vistas savos ģērboņos.
Savukārt, baklažāni tur ir tikai tamdēļ, ka tā laika cilvēki novēroja, ka Surugā tie nogatavojas ātrāk nekā citās provincēs un it īpaši jau ātrāk nekā tā laika galvaspilsētas - Kioto apkārtnē.
Par klimatu un tā saistību ar ģeogrāfiju tā laika cilvēkiem sapratne nebija pārāk attīstīta, tāpēc tas gandrīz vai maģiskā veidā ātri nogatavojies baklažāns tika izvēlēts kā foršuma simbols jaunajam gadam.
Ar labu nakti!

Viena ļoti maza, bet vērtīga atziņa. Pieleca pēc ilga laika.
Bērnībā dažādi cilvēki man bieži pārmeta, tiešā un netiešā veidā to, ka es kaut ko zagtu.
Tolaik tas stipri uztrauca, jo neatceros lai vispāri jebkad jebko būtu zadzis.
Un tagad pēkšņi pielec, ka daudzi jau spriež pēc sevis.

Divas Tokijas ziemas ainavas.

*

Naktī uz ielām var redzēt kungus gados, kuri iet smukā rindā pa divi. Viens priekšā - ved pārējos. Vedējam galvā ķivere, mugurā veste kā policistiam, bet ar mazu lampiņu lērumu, kuras spīd un izskatās, ka pa ielu kustētos kāds septiņdesmito gadu kosmosa filmu varonis. Kolonna iet klusēdama. Ik pēc pus minūtes vadonis iesit divus koka kluču tam rokās un ar tādu kā katoļu priestera meldiņu uzdzied "Ugunsdrošības patruļa!". Tie, kuri viņam aiz muguras vienā balsī piedzied "Sērkociņš ir ugunsgrēka cēlonis!". Viss apklust, ierinda soļo vēl pārsimts metrus un šī mantra atkārtojas.

*

Šis skan tā, itkā būtu mazāk eksotisks bet pēdējā laikā diezgan reti sastopams. Pa ielām klīst kungs, stumdams sev priekšā palielu vezumu, kurš būtībā ir dzelzs krāsns uz riteņiem. Krāsnij augšā skurstenis, no kurienes kūp kārtīgi koka dūmi. Uz krāsns jau mūžu redzējis papīra gabals ar uzrakstu: "Cepti batati un kartupeļi ar sviestu". Zem krāsns piestiprināts skaļrunis, no kurienes budistu mūku sutru dziedāšanas labākajās tradīcijās skan batatu dziesma: "Jaaaakiiimoooooooooo. Išijāāaaaakīimoooooo".

Deviņdesmito gadu sākumā centrāltirgū pārdeva melones. Pie melonēm krieviski uzrakstīts "дыня" un zem tā "melonis", gandrīz latviski.
Tagad pirku zāļu tēju, kur latviski rakstīts "Liepziedi", pa vidu angļu valodā, bet apakšā krieviski "цветков липы".

Vakarnakt blakusistabas kaimiņš atveda pie sevis beibi, kurai ir tas balss tips, kura ir ļoti skaļa un ausīm nepatīkama. Viņa runāja ar spēcīgu krievu akcentu angļu valodā bet viņš atbildēja īsos teikumos, miegainā balsī.
Gandrīz vai mistiskā kārtā miegs, to visu dzirdot, nenāca, tāpēc pamodos 5 no rīta un gandrīz vai taisījos pa Rīgu staigāt, bet apkārtnē nav ko darīt.
Šodien gribās ar kādu padzenāt biljardu, bet neviens, kuram arī gribētos, blakus nav.

Pēdējā laikā Latvijas internetā bieži redzu diezgan dīvainus vārdu sakārtojumus.
Piemēram, [mazmaizītes "Zviedrija"], kad dabiski būtu ["Zviedrija" mazmaizītes].
Vai tā ir mana ārzemēs pazaudētā valodas izjūta?
Rakstītāju analfabētisms?
Kas cits?

Saņēmu ziņu no kādas mazpazīstamas meitenes, kura vēlētos apmeklēt Latviju un nezinot ko varētu paskatīties.
Vispārīgi apjautājos kas tieši viņu interesē un ko viņa grib redzēt, saņēmu atbildi, ka viņai patīkot pasaules vēsture un viņa ir iespaidā par Latvijas vēsturi, "kura esot valsts, izveidota ar daudzu Padomju tautu spēkiem un centieniem".
Atbildēju, ka lai pētītu padomijas vēsturi Latvija nav tā īstā vieta, bet kopumā vienmēr laipni lūgta + neliels Latvijas skatāmo interesantumu pārskats.
Tagad redzu, ka ir aizbraukusi uz Lietuvu.

Aizvakar atgriezos mājās un pie ieejas redzēju redbeku. To austrālijas zirnekli, kurš neforši kož.
Ejot pa gaiteni pamanīju, ka uz visām durvīm ar pirkstu uz putekļiem ir uzskribināts kaut kas līdzīgs sintoistu torii vārtiem, viens "pareizs" un viens apgriezts otrādi.
Īpaši nesatraucos, bet savas durvis nomazgāju.
No rīta izejot gaitenī ne uz vienām durvīm vairs torii nebija.

Vakarā pa pagalmu staigāja policija. Izgāju ārā parunāties un atklājās, ka analoģiski torii vārti parādījušies uz gandrīz visiem nama dzīvokļiem.
Ir redzēts arī cilvēks, kurš staigā pa pagalmu un skatās logos.
Līdz pus pieciem no rīta rakstīju policijas papīrus un čatoju ar kaimiņiem.
Šodien nāk miegs!

Kad biju Krievijā, bija viena lieta, kuru es nekādā veidā nespēju saprast. Vienkārši nesanāca to apjēgt, to ielikt smadzenēs un pievienot tam loģiskas saites.
Tā lieta bija tas, kā Krievijā tiek izmantoti fakti.

Teiksim, vidusmēra eiropietim faktam ir viena puse - vai nu viņš ir, vai nu viņa nav. Piemēram, es eju pa ceļu un redzu ziloni. Es esmu pārliecināts, ka redzu ziloni, tātad tas ir zilonis. Nav svarīgi vai tas notiek Zimbabvē vai Rūjienā. Es redzu ziloni. Tad es eju uz kiosku, nopērku avīzi un tur rakstīts, ka pa ielu gāja kaķu bars. Bet es redzēju ziloni. Šeit viss ir skaidrs.

Vidusmēra Krievijas iedzīvotājam fakts nav tik viennozīmīgs. Faktam ir divas puses - tas, ko es redzu un tas, ko redz kāds cits, kuram pār mani ir autoritāte. Teiksim, es eju pa Kostromas ielu un redzu ziloni. Esmu pārliecināts, ka redzu ziloni. Tad es eju uz kiosku, lasu avīzi un tur rakstīts, ka ziloņi Kostromā nedzīvo un es redzēju optisko ilūziju. Tātad, zilonis nemaz nav bijis.
Dokumentētam "faktam" Krievijas iedzīvotāja smadzenēs ir augstāka prioritāte. Būtībā, tā nesaprotamā daļa atrodas tur, ka fakts var vispāri nebūt, bet ja viņš ir dokumentēts, tad viņš ir.
Piemēram, es eju pa Kostromas ielu un neredzu neko.
Tad lasu avīzi, kur oficiālā paziņojumā rakstīts, ka es eju nevis pa Kostromu, bet pa San Francisko. Tas nozīmē, ka es gāju pa San Francisko, nevis pa Kostromu. Loģiski? Nē. Bet tā tas tur darbojas.
Rezumējot: Krievijā oficiālam fakta apstriprinājumam ir lielāka nozīme nekā pašai fakta fiziskai esamībai.

Šī lietu būtība mani nedaudz izbrīnīja, jo tā ir tik tālu no eiropieša pasaules skatījuma, ka es to liku malā uz ilgu laiku, uz to garo krātuvi, kur ir visas tās lietas, kuras labi jāpārdomā un tad jāsaprot.

Un tad es lasu par to, kā viss notiek Ziemeļkorejā un redzu pilnīgu analoģiju. Nav svarīgi ko tu redzi, svarīgi ir tas, kas ir dokumentēts un apstiprināts. Piemēram, redzi zaldātu ar kapteiņa zvaigznēm, bet oficiālis pasaka ka tas ir kolonelis. Tu pieņem to, ka tas ir kolonelis, neskatoties uz to, ka tu redzēji kapteiņa zvaigznes.
Un tad man pieleca: šis domu veids piemīt vietām ar totalitāru valdību un analoģisku domu veidu.
Tas nozīmē to, ka totalitāra valsts būs totalitāra tiktāl, ciktāl totalitāri būs tās iedzīvotāji. Viss notiek apakšā un augša ir tikai spogulis.

Pirms kādiem četriem gadiem bija bieži jābrauc komandējumos uz Nagojas apkārtnes laukiem, palīdzēt uz vienas pazīstamas korporācijas rūpnīcu.
Rūpnīca ļoti tīra un perfekti organizēta, ar apavu kastītēm pie ieejas, vairākām ēdnīcām : negaršīgo, ļoti negaršīgo un super negaršīgo, patīkamām tualetēm vistālākajā gaiteņa stūrī, kur izņemot apkopējpersonālu neviens neiegriežas, kur var domāt par pasaules līdzību ar lotosa ziedu sēžot uz poda un pilnīgu tukšumu apkārt.

Elektronikas rūpnīcas bieži atrodas absolūti mežonīgos laukos, kur ceļmalā aug vīģes un internets ir civilizācijas brīnums. Satiksme ir vilciens, kurš atbrauc vienreiz dienā, viena vagona sastāvā.
Pa dienu strādāju pa rūpnīcu, bet pa naktīm, kā jau komandējumā, braucu uz tuvāko pilsētu gulēt uz viesnīcu.

Nodzīvojot tur četras dienas sapratu, ka vairs nav tīru drēbju un aizgāju meklēt veļas mazgājamos. Atradu arī. Iemetu iekšā veļas pulveri, drēbes, ieslēdzu un aizgāju vakariņās.
Atnākdams atpakaļ dabūju tikpat netīru, bet ļoti smaržīgu drēbi. Izrādījās, ka tas bija veļas žāvētājs, kurš cītīgi difuzēja veļas mazgājamo pulveri un manus kreklus ar biksēm. Bija mazliet kauns.

Reiz atbraucot uz viesnīcu bija jau vēla nakts, jo, redz, darba rūpnīcā ir daudz un ieejas durvis bija ciet.
Zvanīju, zvanīju, neviens nenāk ārā. Pēc divdesmit minūtēm parādās divi viesmīļi, siev. un vīr., atvainojas un saka, ka tik cītīgi labojuši krānu vienā no istabām, ka nu nekādīgi nevarēja nonākt un iečekot kas te zvana.
Bija mazliet kauns. Viņiem, ne jau man.