Tuvojas rudens.
Pirmā un vienīgā rudens pazīme - vakaros dzirdami circeņi.
Kāpņutelpa circeņu pilna. Circeņi rāpo pa velosipēdu un biedē garāmgājējus.
Starp citu, veikalā pārdod circeņus kastītēs par 300 jēnām pārītī.

Pēc aukstā jūnija, kad domāju, ka vasara šogad atcelta un vasaru ir apēdis el niño, atnāca jūlijs un jau nu augusts ar visiem vasaras atribūtiem: svelmi, histeriskajām cikādēm un vasaras festivāliem, kur ēd gurķus uz kociņa.
Blakus kādreiz bija strauts, kurā apkārtnes bērni ķerstīja vēžus, bet dažs labs novēlās strautā un savainojās, bet vainīgs bija atkal strauts un tagad tas ir pazemē. Tek pa caurulēm, kamēr virszemē ir palikuši akmens tilti ieauguši zemē un vecu ķirškoku un dzelzs koku aleja gar to, kas agrāk bija strauta gultne. Kokos ganās cikāžu bari un tarkšķ tā, itkā dzīvo pēdējo mēnesi. Bet tā jau arī ir. Var dzirdēt pa labu gabalu.
Mājai priekšā auk sakaki koks, uz kura cikādes neparādās tik bieži un tādos daudzumos kā gar strauta gultni, bet daži eksemplāri, kuriem bija nelaime piedzimt ap šo koku, tomēr ir. Viena nabaga cikāde piedzimusi ar trobelēm un nevar kārtīgi patarkšķēt. Sēž kokā viena pati un klikšķina cauru diennakti kā strāvas izlāde sabojātā transformatorā. Skaļi un neatlaidīgi.

Gājām naktī uz māju pusi un pamanījām rudu radībiņu uz ļodzīgām kājām uz ceļa. Sākumā domāju ka civets, kuri šeit pēdejā laikā vairs nav eksotika, bet izrādījās, ka kaimiņu suns, vecs un slims. Kaimiņi guļ ar ieejas durvīm vaļā, nabaga suņpensionārs izkāpa ārā un bez saprašanas kur atrodas staigāja apļus ap nezināmas izcelsmes ūdens peļķi. Megumi palūkojās pa durvīm iekšā un vairākas reizes pasauca iekšā, bet izskatījās ka neviens nedzird. Uzmanīgi pavadījām suni mājā iekšā un gājām savās darīšanās. Pēc pāris minūtēm ejot pa to pašu ielu redzam, ka suns atkal klīst un aizgājām līdz policijas iecirknim, lai tie tiek galā ar kaimiņiem. Policists izskatījās ļoti norūpējies bet bez īpašas vēlēšanas ņemties ar suni, bet apsolīja aiziet un paskatīties.

Ejot no iecirkņa uz mājām klausījāmies traumētās cikādes klikšķos un izdomājām stāstus par to, ka to cikādi arī būtu jānodod policijai. Lai viņi tiek galā.

Kāds pateica Megumi, ka iebiezināto pienu krievi sauc par zgužčonku. Tas bija par garu un viņa atcerējās tikai "zgu". Laika gaitā izveidojās arī jaunvārds: "zguččuču", kas nozīmē "lietot iebiezināto pienu pa taisno no pudeles". Un tas ir darbības vārds, jā.

Laikam kaut kas jāuzraksta.
Nesen bijām Taizemē. Laiks, kā parasti, ierobežots, tāpēc pārsvarā pa Bangkoku un mazliet pa Ajutaju.
Visi ceļojumu apraksti ir Taizemes pilni, bet, taisnību sakot, no Taizemes kura bija redzama manām acīm tur nav itin nekā.
Lidojums līdz Bangkokai ir ļoti patīkams - samērā īss un var vērot Okinavas salas un Taivanas dienvidus pa logu, ja sēž labajā pusē.

Tāpēc tādā tipiskā tūristu garā pastāstīšu iespaidus no savas puses.
Piestājām nelielā viesnīcā vienā no Bangkokas biznesa nostūriem. Pati Bangkoka ir haoss un ārkārtīgi stipri atgādina Krievijas lielpilsētas, ja tās mazliet sakārto. Tikpat netīrs, tikpat smird un tikpat haoss. Pats pilsētas plānojums arī ģeniāls nav un ir domāts par jebko, bet ne par lietotāju ērtībām.

Rīta Bangkoka, jā, pavisam rīta - tā ap sešiem, ir cilvēku pilna. Ielu pārdevēji cep kalmārus, vistas un vāra tomjamus, kurus pārdod brokastis ēst izgājušiem pilsētniekiem. Visi svaigi, smuki un taisās uz darbu. Pusdienlaika Bangkoka ir kā visas citas Āzijas pilsētas - visi kaut kur steidz, ir relatīvs klusums un miers. Vakarā uz ielām sarodas pirmspensijas vecuma rietumnieki, daži gandrīz vardarbīgi danco ar taizemietēm turpat uz ielas, pilnīgā nejēgā un ārpus konteksta, daži sūc aliņus pa krogiem, bet vietējie vienkārši sēž uz asfalta, ēd našķus un neko nedara.

Tā ir ielu daļa.

Izgājām cauri slavenajiem Siam Paragon un arī glaunajā Isetan (nezināju ka viņi ir sastopami ārpus Japānas). Šeit viss ir smuki un glauni, pavisam cita publika un, ja godīgi, no Japānas atšķirību ir maz. Ēdieni bodēs ir satriecoši, cenas arī (hei, kurš teica ka Taizeme ir lēta?), cilvēki netrokšņo, nekas neož un ir miers.
Izejot cauri ceptus sienāžu pārdevēju letēm, uzkāpjot pāris tarakāniem, kuri gluži kā Japānā skraida pa ielu un ir aši, uzkāpām debesskrāpī, kur viss spīd, virmuļo, apkārt sekjuritī, satriecoši skaistas sievietes, glaunie dzērieni un skats uz nakts pilsētu. Pirmo reizi tropos sajutu ka ir auksts, kad no jūras uzpūta vējš.

Isetana ēdienu stāvā uz katra stūra japāņu fastfūds - Ōtoja, Sukija un ej sazin kas vēl. Uzraksti japāņu valodā un pat japāņu tūristu vidū tik izslavētie Taizemes sukijaki bodes ir noformētas pseidojapāņu stilā, kas vispāri ir diezgan smieklīgi, jo Japāņi uz turieni nāk lai izbaudītu kaut ko tādu, kas ir tikai Taizemē. Gribētos uzzināt ko izbaudīt nāk vietējie. Sukijaki bija glauni.
Dželato bodes ir lieliskas, jo augļu ir daudz un tie ir lieliski, nopirkām arī augļus lai ēstu viesnīcas istabā.

Par viesnīcu runājot, resepšena darbinieki katru reizi kad es gāju garām glupi smīnēja. Sākumā domāju, ka tā ir viņu uniformas daļa, bet vienreiz viens no viņiem uzdrošinājās un palūdza bildi kopā. Saka, ka esmu ārkārtīgi līdzīgs kādam zviedru dziedātājam, kurš dzied Taizemē taizemiešu dziesmas.
Tagad varu būt drošs, ka nākamo reizi Bangkokā varēšu cilvēkiem dot autogrāfus, vienkārši joka pēc.

Tempļi ir satriecoši. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Liekas, ka tik daudz dārgakmeņu un zelta vienā vietā es līdz šim redzējis neesmu. Pagodas izskatās kā citplanētiešu veidojumi un sēdošu Budu rindas to sajūtu tikai pastiprina. Kāda rietumu kaimiņvalsts tūriste man palūdza atiet malā, jo viņu, redz, kāds fotografē. Ķīniešu valodā.

Pašā Bangkokas centrā stāv lielgabals paslēpts krūmos, sargā karaļa pili. Blakus balta un koša karaliskā ģimnāzija un zoodārzs.
Gandrīz uz katra stūra tāds kā altārs ar karaļa portretu. Nav īsti skaidrs kam tie domāti, bet taksometra vadītājs ar kuru mēs braucām, paklanījās katram no tiem portretiem.
Tāda nu ir tā Bangkoka, jauna un traka.

Vienu dienu izbraucām pa upi džungļos ar garo laivu. Upe izskatījās tā, itkā krokodili tur nebūtu nekāds retums.
Upes krastā nopirku duriānu pie puikas, kurš lieliski runāja japāņu valodā, tas gan bija kas negaidīts.

Tajā džungļu dienā mums līdzi bija gids ar ļoti īpatnēju runas veidu. Pec izbraukšanas pa upi bija sekojoša saruna:
- Šeit upē kāds dzīvo?
- Koe?
- Nu, kādi dzīvnieki?
- Zivis?

Latvijā bija tā - iestādi kaut ko, paskaties vai uzdīgst, izravē nezāles un atgaiņā suņus.
Japānā ir tā - iestādi kaut ko un visu pārējo laiku tikai laisti un atgaiņā kaitēkļus. Tokijas centra fauna ir daudz bagātāka nekā to var iedomāties no malas. Uz augiem dzīvo dievlūdzēji, skudras, dīvaini balti radījumi ar sariem, naktīs atnāk gliemji un visādi grauzēji, kuri dēj olas zemē un saknes ir saēstas. Audzēt kaut ko Japānā ir tiešām smagi, jo kukaiņu daudzums ir ārpus saprāta robežām. Pērkot mandarīnus veikalā nemaz nedomāju par to, ka dārgi, jo saprotu cik lielas pūles bija vajadzīgas to visu izlolot un lai vēl ir augļi
Pa to laiku mans kociņš, kurš bija kopā kopš pašas atbraukšanas, sāk iet bojā, jo kaitēklis sagrauza tam saknes un kokam trūkst ūdens.

Šodien mūsu ielā bija demonstrācija. Nē, divas demonstrācijas. Viena bija ar "palīdzēsim lauksaimniekiem" un "piecdesmit astotais nodokļu meidejs" plakātiem, lai ko tas nozīmētu, otrais bija "neļausim bendēt lidsabiedrības".
Pirms gada Haradžuķos redzēju vēl vienu demonstrāciju "neļausim izveidot bruņotos spēkus".
Visas demonstrācijas izskatās apmēram vienādi - pa priekšu brauc busiņš ar tantiņu, kura atkārto galvenās ideju frāzes un pa laikam kaut ko tādu uzkliedz (neizburtojamu nepieredzējušam cilvēkam), ka visi, kuri iet demostrācijā pakaļ, atkārto un uzkliedz kopā.
Abas demonstrācijas staigāja pa mūsu ielu turpu un šurpu kādas divas stundas. Uz ielas ir pāris karija bodes, vairāki kafijas veikali un antikvariāts. Man nav īsti skaidrs kam tieši šie protesti bija jāsadzird. Demonstrācijas sastāvā parasti studentu vecuma jaunieši un pensijas vecuma penzionāri. To "pa vidu" nav.
Jaunieši visi kā viens kā speciāli kopti - smuki. Pensionāri kā jau pensionāri - ņipri.
Tā mūsu iela ir demonstrantu iecienīta. Vienreiz bija protestētāji par marihuānas legalizēšanu un pret atomstacijām. Es jau labprāt ko palīdzētu, jo uzskatu, ka lauksaimnieki ir vajadzīgi.

Vietējās ziņas pārsteidz kaķi, vietējās ziņas ir blogošanas vērtas.
Šodienas kriminālziņās bija trilleris. Trilleris par to, kā vientuļa sieviete ar skolas vecuma bērnu pamanīja aizdomīgu kungu ar zāģi kokā sēžam un kā apzinīgs pilsonis paziņoja par to, ka uz koka sēž izvirtulis un taisās nobendēt gan viņu, gan visu rajonu apkārt. Policija, kā jau kārtīgā valstī, garlaikojas bet ja nu kas notiek, tad notiek pa īstam. Uz notikumu vietu atbrauca 70 (jā, septiņdesmit) policisti ar ieročiem un ej nu sazin kādām izvirtuļu ar zāģiem ķeramajām iekārtām un pat pasauca palīgā vēl dažus policistus ar helikopteru, kuri atlidoja un cītīgi meklēja izvirtuli.
Tā nu tie 70 policisti sagrupējās ap apmēram izskaitļoto izvirtuļa lokācijas vietu un sāka tai tuvoties. Kamēr tuvojās, pagāja zem tā ķiršu koka, uz kura cienījama vecuma, bet ļoti ņiprs un dzīvespriecīgs, visu kaimiņu mīlulis penzionārs zāģēja vecos zarus nost ķirsim, lai smuki zied. Onkulis, kā jau jebkurš kuram interesē apkārtne jautā policistiem ko šie tur ņemas. Policisti tam saka - kuš! mēs te izvirtuli ar ieroci meklējam, esot sataisījies nobendēt nevainīgu sievu, kurai, starp citu, skolas vecuma bērns!
Onka norūpējās, bet nu, darbs paliek darbs un turpināja zaru zāģēšanu, kamēr policisti turpunāja savu darbu - potenciālā slepkavas-izvirtuļa meklēšanu.
Viss atklājās tad, kad kāds no policistiem iedomājās nabaga apdraudēto sievieti izjautāt kā nu tas izvirtulis un potenciālais slepkava izkatās, jo nu nekādīgi nevarot atrast. Tā, kā jau apzinīga pilsone, aši norādīja uz to koku, kur visu kaimiņu mīlulis Tanakas kungs (nu, pieņemsim, viņu tā sauc) zāģēja zarus...

Vēl uz salas ir kungs, kuru visi aiz muguras sauc par ģēniju. Laikam jāpastāsta kāpēc.

Kad mēs tikāmies pirmo reizi, tas bija viņa radinieku mājā, kur visi ēdām jēlu zivi ar čilī pipariem un dzērām salas šōčū. Bija ģēnijs un viņa sieva. Sieva ir viņa lepnums, bet ne "romāns" (jo viņa "romāns" esot jūra), tāpēc viņš lepni teica: "Skaties cik man skaista sieva! Vai ne? Bet stulba!". Sala ir pilna ar ekstravagantām personām. Sieva viņam tiešām izskatās mīlīgi, uz visiem 14 gadiem. Nē nu, viņai noteikti vismaz divreiz vairāk, bet kā izskatās tā izskatās. Ļoti jauka sieviete ar labu raksturu un lieliski gatavo.

Nu re. Tad ģēnijs sāka stāstīt par savu "romānu". Viņš ir profesionāls zvejnieks un pelna iztiku zvejojot jūrā. Tāpēc viņa laiva arī ir viņa lepnums. Laikam tikpat liels cik sieva. Viņš jau kuro reizi stāstīja par to, cik daudz viņam tur radaru iekšā, cik pilns ar sonariem un visādām ierīcēm, cik tur zirgspēku un motora stiepļu zivju vilkšanai. Un kāpēc tā? Jo viņš esot ģēnijs! Tā viņš pats to pateica. Vienreiz izgāja uz tualeti, pameta istabu, pēc brīža ienāca iekšā un lielā balsī uzsauca "Jo es esmu ģēnijs! Dzirdi? Stulbeņi!". Un aizgāja smiedamies.

Citu dienu mēs ar viņu braucām zvejot sarkanos tai zivjus no 500 metru dziļuma okeānā. Aizbraucām 50 jūdzes no krasta un jūra sabangojās. Tad es pirmo reizi mūžā uzzināju kas ir jūras slimība. Žēl to puišeli kuram tā tualete vēlāk bija jātīra. Sienas un griesti, un vispāri.

Nu re, tad kādu dienu Ģēnijs pateica, ka viņam esot salā ātrākā automašīna un ka viņš man uzdāvināšot baltus gumijas zābakus. Rīt.
Labi, atnāca rītdiena, es jau paspēju izbaudīt rīta kafiju un apēst salas rīta maizi, saule sāka cepināt, bet, jūs ziniet, tā tropiskā salu saule ir kā mikroviļņu cepeškrāsns ar atvērtām durvīm. Ģēnijs vēl nav. Laikam aizmirsa - nodomāju un jau taisījos blandīties pa salu, kad pagalmā dārdot un grabinoties iebrauca ieķūnēts līdz zobiem Chaser. Jā, tas bija Ģēnijs ar salas ātrāko automašīnu. Tad viņš ar to mašīnu (gāzmašīnu, jo iekšā nevarēja atrasties, bija tik briesmīgi sapīpēts) izvadāja pa salas ceļiem, pastāstīja ka tur ir 850 zirgspēki un aizveda līdz zvejnieku veikalam, kur nopirka baltus gumijas zābakus un teica - "Tas tev, radiniek!".

Tagad man ir balti gumijas zābaki.

Dienvidnieki un it īpaši salinieki ir ļoti ekstravaganti.
Kad bijām salā decembrī, onkulis pateica, ka aizvedīs parādīt savu meditāciju vietu.
Aizveda arī.

Vulkāna otrajā pusē, kur neviens nedzīvo, ceļmalā onkulis nolika kuģa konteineri, ievilka iekšā strāvu un pat izveidoja kanalizāciju. Izgrieza logu ar skatu uz jūru un sataisīja tīri labi dzīvojamu istabiņu iekšā.
Ielūdza apsēsties, iedeva katram pa alum un ieslēdza japāņu šlāgerus un pilnu klapi. Konteinerī kāpjot iekšā onkulis palūdza noaut apavus un atstāt tos uz ielas.
Tā nu mēs sēdējām dzelzs būdā skatīdamies uz tropiskās jūras saulrietu, ar alus bundžām rokā un klausoties japāņu šlāgerus.

Vēlāk onkulis aizveda kaut kur džungļos, kur uz izcirsta laukuma stāvēja divi palieli ekskavatori. Iekāpa iekšā un pasauca mani. Nosēdināja sev klēpī un saka "brauc!". Braucu arī. Cilāju vairākas tonaas smagos bazalta gabalus un metu zemē. Zeme rībēja kā zemestrīcē.

Tad visi kopā skatījāmies uz tās dienas pēdējo lidmašīnas reisu. No šī skatpunkta lidmašīna izskatījās kā objekts no citas pasaules.
Kad lidmašīna pazuda no redzes loka, devāmies vakariņot.

Kad pirms četriem gadiem bija lielā zemestrīce, internets bija gudrību un viedokļu pilns. Par visu ko - gan par to, ka "japāņi paši vainīgi", gan teorijas par atombumbām un NLO.
Tolaik es nevarēju noticēt, ka tik daudz cilvēku, turklāt cilvēku kurus es pazīstu, tik neadekvāti kaut-ko vērtē. Man bija domas izveidot cilvēku sarakstu, kuri ko tādu darīja, bet tolaik es to nedarīju, jo jutu, ka tas nebūtu pārāk pareizi no morālās puses - tēlot draudzīgu pret tiem attieksmi un turēt azotē "melno sarakstu" ar to vārdiem. Tomēr, atmiņa glabā vārdus un saraksts nav jāveido, viņš ir vienalga.
Tagad līdz ar citiem ģeopolitiskajiem notikumiem es atkal redzu ko līdzīgu. Un visinteresantākais ir tas, ka tie paši cilvēki tagad atkal ir ar saviem viedokļiem un teorijām. Un jā, tagad es domāju, ka draudzīga attieksme pret dažiem diez vai nesīs kādus augļus un nocērtu tos nost. Dzīve ir vieglāka, kad nav jātēlo.