Pēc aukstā jūnija, kad domāju, ka vasara šogad atcelta un vasaru ir apēdis el niño, atnāca jūlijs un jau nu augusts ar visiem vasaras atribūtiem: svelmi, histeriskajām cikādēm un vasaras festivāliem, kur ēd gurķus uz kociņa.
Blakus kādreiz bija strauts, kurā apkārtnes bērni ķerstīja vēžus, bet dažs labs novēlās strautā un savainojās, bet vainīgs bija atkal strauts un tagad tas ir pazemē. Tek pa caurulēm, kamēr virszemē ir palikuši akmens tilti ieauguši zemē un vecu ķirškoku un dzelzs koku aleja gar to, kas agrāk bija strauta gultne. Kokos ganās cikāžu bari un tarkšķ tā, itkā dzīvo pēdējo mēnesi. Bet tā jau arī ir. Var dzirdēt pa labu gabalu.
Mājai priekšā auk sakaki koks, uz kura cikādes neparādās tik bieži un tādos daudzumos kā gar strauta gultni, bet daži eksemplāri, kuriem bija nelaime piedzimt ap šo koku, tomēr ir. Viena nabaga cikāde piedzimusi ar trobelēm un nevar kārtīgi patarkšķēt. Sēž kokā viena pati un klikšķina cauru diennakti kā strāvas izlāde sabojātā transformatorā. Skaļi un neatlaidīgi.

Gājām naktī uz māju pusi un pamanījām rudu radībiņu uz ļodzīgām kājām uz ceļa. Sākumā domāju ka civets, kuri šeit pēdejā laikā vairs nav eksotika, bet izrādījās, ka kaimiņu suns, vecs un slims. Kaimiņi guļ ar ieejas durvīm vaļā, nabaga suņpensionārs izkāpa ārā un bez saprašanas kur atrodas staigāja apļus ap nezināmas izcelsmes ūdens peļķi. Megumi palūkojās pa durvīm iekšā un vairākas reizes pasauca iekšā, bet izskatījās ka neviens nedzird. Uzmanīgi pavadījām suni mājā iekšā un gājām savās darīšanās. Pēc pāris minūtēm ejot pa to pašu ielu redzam, ka suns atkal klīst un aizgājām līdz policijas iecirknim, lai tie tiek galā ar kaimiņiem. Policists izskatījās ļoti norūpējies bet bez īpašas vēlēšanas ņemties ar suni, bet apsolīja aiziet un paskatīties.

Ejot no iecirkņa uz mājām klausījāmies traumētās cikādes klikšķos un izdomājām stāstus par to, ka to cikādi arī būtu jānodod policijai. Lai viņi tiek galā.