Man liekas, ka japāņu perfekcionisma saknes ir īgnumā.
Vispirms par ārzemniekiem.
Ārzemnieki kuri šeit dzīvo piedzīvo metamorfozes. Sākumā tie lustējas, tad slīgst depresijā, tad vai nu aizbrauc vai nu kļūst par itāļiem.
Par itāļiem kļūst visi ārzemnieki, neatkarīgi no tautības.
Un tad visi pamazām kļūst īgni.
Un kad visi apkārt ir īgni, tad gribi vai negribi bet darīsi visu perfekti, jo arī pats īgns.

Šodien vēstniecībā bija Anetes Graudiņas un Ajas Kavabatas koncerts.
Kavabatas jaunkundze ir cilvēks-māksla. Viņas seja spēlējot ir vēl vairāk vērta nekā pati klavierspēle, kura, es jums teikšu, ir visaugstākajā līmenī.
Par Graudiņas kundzi pat nevaru atrast īstos vārdus: pagaidām tikai teikšu ka bija satriecoši.

Ar to vietējo dzīvesveidu un diētu dažreiz ir tā, ka gribās GAĻU. Nu, vai sliktākajā gadījumā treknu zivi. Nu vai pat vienkārši humusu.
Nekad neesmu bijis no tiem, kuriem gaļa būtu noteicošais, bet cilvēkam, laikam, tā ir vajadzīga, ja tik stripri gribās un nekas cits neapmierina.
Dzīvojot uz dārzeņiem vien ķermenis ir tik viegls un vārgs, ka liekas, ka ja uzpūš vējš, tad tas lidos līdzi.
Rīt no rīta pie espresso tasītes ēdīšu brangu desas gabalu, kurš tiek turēts speciāliem gadījumiem, ciemiņiem un tt.
Tauki, tauki rullē. Tauki ir diētas karaliene. Olīveļļa, raftī, speķ un tunča vēderiņi.

Bijām skatīties baletu.
Koncertzāle atrodas Kumagajas, jeb Lāču Ielejas pilsētas apkārtnē. Piebraucot ar vilcienu nekas neliecina par koncertzāles esamību.
Apkārt rīsu un batatu lauki, gaisā stepes putekļi, gar ceļmalām smuki zied kamēlijas.
Koncertzāle ir masīva stikla ēka, smagnēja un bez īpaša šarma. 50 metru attālumā no ēkas aug kāposti un rāceņi.
Citā pusē kravas automašīnu darbnīca un kaktuss ar nokostu sānu.

Dažreiz šķiet, ka Tokija ir ideāla Indija. Tokija rakstu speciāli, jo citas vietas var būt savādākas.
Vasarā cilvēki uz ielas dzied un danco, vienkārši tāpēc ka vasara un visiem kopā uzdziedāt ir jauki. Tie, kas iet garām un kam nav nekas steidzams padomā, pievienojas senās dejas dancojošam pūlim un ļaujas kopējam ritmam.
Ziemā ielas misionāru pilnas, no visām iespējamām reliģijām un konfesijām: sākot ar uz ielām senās dziesmas dziedošajiem Tenri un līdz pašaizliedzīgajiem Japānas Nacionālās Televīzijas ziedojumu vācējiem. Vienreiz satiku onku, kurš pateica, ka esot Muhammada nākamais iemiesojums un, tātad, mesija. Tāpēc viņš esot uzrakstījis grāmatu, kuru man, kā viņa mācības potenciālajam sekotājam uzdāvināja. Nezinu kurš ir izdomājis to mītu, ka Japāna ir ateistu valsts. Manuprāt, tik reliģiska nav neviena valsts Eiropā. Par Āziju gan neko neteikšu.
Gangas upes nav, toties ir Sumida, kurā katrs gribot vai negribot iemērcas iekšā, vismaz caur starpniekiem. It īpaši lietus sezonā, kad no debesīm līst, visu un visus saslapina un viss satek Sumidā.

Tā viš ir.
Apprec baletdejotāju, apkārt parādās citi un citas ar baletu un pārējo tā saucamo augsto mākslu saistīti cilvēki un vienu brīdi saproti, ka, piemēram, atskaņotājā 90% ir klasiskā mūzika. Nav jau kā tīņu gados, bet mūzika sniedz baudu, viennozīmīgi.

Un tad, piemēram, eju pa ielu un klausios kādu pilnīgi neticami ģeniālu skaņdarbu un vēlos ar to sajūsmu dalīties.
Un tad sāc skaitīt cilvēkus, kuriem to varētu pastāstīt un tie neatbildētu neko "lol, klasika?" garā un saproti, ka nav.
Nav arī to, kuriem pastāstīt par saviem grandiozajiem plāniem un domām. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē to, ka man ir visas izredzes pārdzimt par ašuru, ja seko budistu domām. Vai arī jāpiestrādā pie paziņu loka.

Salā šoreiz bija auksti, tāpēc karstie avoti sniedza īpašu baudu.
Iekāpu vairākas reizes - uz ielas un telpā iekšā un pēdējo reizi jau kad biju pavisam sakarsis spriedu vai ir vērts iekāpt vēl vienu pēdējo reizīti āras avotā. Laiks vēl bija, tāpēc iekāpu.
Avotā jau sēdēja dienvidnieciska izskata onka, kurš, mani ieraudzīdams, uzreiz pabīdījās uz manu pusi un skaļi uzsauca "Hey! Where are you from?". Man nepatīk runāt angļu valodā ar japāņiem, tāpēc neētiski atbildēju japāniski.
Īsumā, izrādījās, ka onka ir no Okinavas lielās salas, bet šeit dzīvojot jau 23 gadus, pasniedz bērniem Miharas skolā, kura ir aiz lielā Miharas vulkāna salas dienviddaļā, angļu valodu. Pajautāju viņam vai viņš runā rjūķūjiešu valodā, kas ir mana valodnieciskā mīla jau ilgu laiku. Izrādījās, ka jā, ne tikai runā, bet arī piedalās kaut-kādās aktivitātes valodas uzturēšanā pie dzīvības. Vienvārdsakot, kā lībieši Latvijā, vienīgi ka viņu šeit ir daudz vairāk.
Pa to laiku avotā iekāpa vēl viens kungs - liels un muskuļains un neslēpjot interesi noklausījās mūsu sarunā.
Pajautājām ko kungs dara - izrādījās, ka esot dzimis Nagasaki, bet šeit strādājot policijas iecirknī. Noziedzība uz salas ir ap nulli, tāpēc policists izskatījās smaidīgs un lādzīgs, kā arī visi pārējie salinieki.
Okinavietis ielūdza atbraukt uz salu šonedēļ, jo šeit būšot lielais Japānas valodu samits - atbrauks gan ainu, gan rjūķūjieši, gan visādi emiši, bet pati sala izvēlēta tāpēc, ka Hačidžō valoda, kurā runā vietējie, esot archaiskākais un viens no visvairāk apdraudētajiem Japāņu valodas dialektiem.
Diemžēl, atbraukt uz salu man nesanāk, toties saņēmu īmeilu ar kārtīgu Okinaviešu valodas mācību grāmatu klāstu. Nu tagad būs ko darīt ziemas vakaros!

Un lai stāsts nebūtu pavisam garlaicīgs, pavisam cits apakšstāsts.
Pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi biju salā, apmeklēju šo vietu. Senās mājas, kur dzīvo divas vecmāmiņas, kurām nav nekas pret ciemiņiem.
Pie mājas auga grandiozs astoņkājkoks, kuram tagad puse nogriezta, toties viņa vietā izaugusi branga palma.
Salā bija vēss, bet gaiss, kā parasti, smaržīgs:

Tokijas pašā-pašā vidū ir vieta, kurā atrodas vairāki parki, neskaidras nozīmes ēkas, tai skaitā viena no tām ir uzbūvēta labākajās Eiropas aristokrātu pilsbūvinecību paražās ar grezniem vārtiem ar zeltītiem rokturiem. Kroņvietā atrodas dubulta ginko biloba koku aleja", kuras pašā galā majestātiska ēka ar apaļu jumtu un akmens kolonnām. Arī Eiropas pilsbūvniecības stilā, bet bišku padrūma. Ēkai priekšā bronzas zirgi uz pakaļkājām ar visiem jātniekiem un balts ar sarkanu sauli karogs garā mastā. Strūklakas, akmens bruģis, tūkstošgadīgi koki apkārt. Impērija visā savā staltumā.
Vēl ir par agru stāstīt ko tieši es tur darīju, bet starp darīšanām izdomājām iziet caur vienu no enoki dzelzs koku parkiem. Parks diezgan slikti kopts, ar sadrupējušu asfaltu, noteikti ar dengū skartiem odiem un strūklaku pa vidu. Pie strūklakas rakstīts, ka parks kādreiz tika izmantots militārajām mācībām. Kādām tieši nav teikts. Apkārt skraida bērni, salasa rudens lapas un met gaisā, birdinot lapas un zemes graudus sev aiz apkakles. Mammas neliekas ne zinis.
Parka galā vairākas teltis, kuras parasti ir gadatirgos un diezgan slikti pamanāms ziņojums par to, ka gadatirgus vien ir - "Meža keramikas gadatirgus". Jeb, kā Japānā to dēvē, cepumu gadatirgus. Ne jau ēdamo cepumu bet to kaut-ko, kas ir cepts krāsnī.
Vienā teltī atradu pārsteidzoši skaistu keramiku. Ļoti smalku, patīkamu aptaustot, ar krāsas niansēm un ļoti skaistiem griezumiem uz pašām krūzēm un vāzēm. Dārgi arī... Brīnoties par to visu aprunājos ar večuku kurš to visu tirgoja - večuks runāja grūti saprotamā dialektā (izrādījās, ka nāk no Miyazaki, kas ir tālu dienvidos) un bija ļoti dzīvespriecīgs, visur bārstot savu rjūķūīsko "ti" skaņu, pierastā vidusjapāņu "či" vietā.
Nopirku pie večuka šo un to, viņš palūdza adresi un apsolīja atsūtīt vēl krūzīti dāvanā ar uzzīmētu garneli.
Meistars ir patiesi ģeniāls - es pat neuzdrošinos tās fotografēt, jo bildēs visu to burvību ieraudzīt ir grūti. Var būt ka kādu citu reizi rīta saulē.
Meistaram jau daudz gadu un viņš vairs neko negribot veidot, jo rokas sāp un tā, bet nezkāpēc garneles krūzīti uzdāvināšot.
Nu mums būs ģimenes relikvija. Unikāla garneles krūzīte šōčū dzeršanai.

Vai ir kāds, kuram ir zemes gabals Latvijā, tam nav nekāda pielietojuma un kurš to gribētu pārdot kārtīgam latvietim?
Apskatīju sludinājumus, atradu vairākus interesantus piedāvājumus - teiksim, dārzs. Uzrakstu autoram - ne no viena nav atbildes.
Tas ir kas tāds pašsaprotams visiem nekustamā īpašuma tirgū, bet ko es nesaprotu?

Kad bija ze lielā zemestrīce, man bija lieliska iespēja personīgi apskatīties un saprast kuru no draugiem var atraugot uz visiem laikiem.
Ne vienu brīdi neesmu par to nožēlojis. Laikam bija tā vērts.
Līdz ar krievu militārisma izlīšanu no bedres un ārlietu ministra izkāpšanu no skapja man atkal ir lieliska iespēja pārskatīt paziņu loku.
Bet cik tomēr jocīgi, ka tie, kas savā laikā bļaustījās "tā viņiem vajag šķībacainajiem", tagad ir aktīvi homofobijas adepti un kaimiņvalstu imperiālisma advokāti.
Un cik labi, ka tagad vairs īpaši nav jāatdraugo. Laikam tas nāk ar vecumu, kad tie, ar kuriem nevajag, vienkārši neienāk tuvākajā lokā.