Tā viš ir.
Apprec baletdejotāju, apkārt parādās citi un citas ar baletu un pārējo tā saucamo augsto mākslu saistīti cilvēki un vienu brīdi saproti, ka, piemēram, atskaņotājā 90% ir klasiskā mūzika. Nav jau kā tīņu gados, bet mūzika sniedz baudu, viennozīmīgi.

Un tad, piemēram, eju pa ielu un klausios kādu pilnīgi neticami ģeniālu skaņdarbu un vēlos ar to sajūsmu dalīties.
Un tad sāc skaitīt cilvēkus, kuriem to varētu pastāstīt un tie neatbildētu neko "lol, klasika?" garā un saproti, ka nav.
Nav arī to, kuriem pastāstīt par saviem grandiozajiem plāniem un domām. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē to, ka man ir visas izredzes pārdzimt par ašuru, ja seko budistu domām. Vai arī jāpiestrādā pie paziņu loka.