Viens no tiem "tu pārāk ilgi nodzīvoji Japānā, ja" faktiem ir tad, kad ielūdz čomus nomazgāties vannā kopā un tie ar prieku piekrīt.
Ja ej uz sento ar radinieku vai jaunu paziņu, kura priekšā esi sociāli zemāks, saziepēt tam muguru ir pienākums.
Ar laiku tas kļūst tik naturāli, ka šķiet tīri normāli vannoties divatā ar kādu vācieti, piemēram.

Saruna, kurā var izjust visu to, kas palicis japāņu galvās vēl ilgu laiku pēc feodālā laikmeta beigām:

- To cilvēku ir jāsagriež divās daļās.
- Tas būtu pārāk liels gods! Lai pats sev vēderu uzšķērž!

Ziņas no otrās taifūna dienas.
Kopš aizvakardienas nakts lietus nav apstājies ne uz vienu minūti, bet gaiss kļuvis daudz siltāks.
Augiem patīk, tāpēc tie sākuši smaržot tā, ka jāsalecās kā no amonjaka smakas.
Peļķe balkona priekšā ir pārvērtusies par dīķi.
Lietus kļūst spēcīgāks un tālāk uz dienvidiem līst jau 80 milimetri stundā.
Jamanotes vilciens pustukšs - izskatās ka tie, kam jāiet uz darbu, līdz Jamanotei vēl nav tikuši.

Itabaši ir sūra vieta. Stacija labākajās 20. gadsimta piecdesmito gadu tradīcijās, nedaudz tumša, jo vai nu gaismu jātaupa, vai nu lampas vecas, nedaudz nokūpējusi un ar plaisām zemestrīču dēļ. No rīta nebija ēstas brokastis - iegāju kafejnīcā ar "Caffe Cheri" nosaukumu. Interjers labākajās Japāņu iztēles par Eiropu tradīcijās, bet, jāpiemin, ka ar gaumi.
Pie blakus galda četrdesmitgadīgs biznesmenis uzvalkā - izslējies garš un stalts, ar dominējoša suņa smaidu pīpē un pūš dūmus kā vilciens - tālu un spēcīgi. Viņam pretī saliekusies sieviete, ar padevīgu smaidu, acis noslēpusi. Abi apspriež kaut-kādus papīrus, par kuriem kungs lepni un augstā balsī stāsta.
No labās puses tantiņa no tā tipa, kurš vienmēr izskatās sastresojies un noguris, pat tad, kad ir labi izgulējies un priecīgs. Arī nervozi pīpē un ar sāpi acīs dzer kafiju.
Žēl gan, ka tik sapīpēta vieta, kafija varētu būt ļoti laba.
Palūdzu arī sviestmaizi, bet arī tā labākajās Japāņu domu par Eiropas sviestmaizēm tradīcijās - resnum resns maizes gabals ar medu un kanēli virsū, bišku apcepts. Slikti nebija, bet tik resni tostermaizes gabali ātri piepilda vēderu un negaršo pārāk labi.
Pa ielu pārsvarā iepirkumu tantiņas un studenti - nedaudz pārlieku seksīgas studentes un pārlieku agresīvi studentpuikas. Uz ielām haoss - visi brauc Brauna kustības likumiem sekodami un es nespēju saprast kādā veidā tiem izdodas nesadurties. Blakām zelta pulksteņu veikals un rāmena bode ar netīriem logiem, kura tur stāv jau, laikam, kopš Taišō laikmeta.

Visu laiku lamājos uz Šibujas riteņbraucējiem, ka tiem esot manieres sliktas - gan sarkano gaismu dažreiz ignorē, gan brauc kā pagadās.
Aizbraucu līdz Itabaši un tagad saprotu, ka Šibujā ir kaķēni. Uz mājām braucu bez stresiem.

Ar japāņu kolēģi gājām pa Amsterdamu. Pretī Itāļu bars, viens izskrien priekšā un izdveš "KAZINO!!!" ar uzsvaru uz I.
Japāņu kolēģis jautā vai Itāļi ir stulbi.
Paskaidroju ka nē, vienkārši Itāļi ir tādas radības. Ar uzsvaru uz "tādas".

Vasara Japānā ir histēriska sezona. Karstums ir tāds, itkā centos nocepināt visu - cilvēkus, augus, pilsētas un laukus. Karstums nerimstas pat naktīs, kad temperatūra reti krīt zemāk par 29 grādiem pēc Celsija.
Cikādes arī ir histēriskas. Tik mazi kukaiņi rada tik lielu troksni, ka tos dzird pa gabalu. Labas lidotājas cikādes gan nav, un var iet pa ielu un dabūt cikādi sejā, kura čivinādama centās lidot, bet nesanāca...
Nokrišņi arī ir histēriski. Nokrišņi ir ļoti reti, bet ja ir, tad tādi, ka notiek kalnu nogruvumi, šļūdoņi, plūdi un kas tik nē.
Arī ēdiens kļūs histērisks. Karstuma dēļ negribās ēst neko un tikai asi un skābi ēdieni spēj izraisīt interesi, tāpēc es gatavoju vinila cimdos. Vēlāk ir histērija uz tualetes poda, jo kapsicīnam taču jātiek ārā.
Arī cilvēki ļaujas vasaras histērijai un visu vasaru blandās apkārt dejodami uz ielas Obon dejas un ēsdami gurķus uz kociņa. Par to, kas notiek pēc tam, izdomājiet paši.
Tāda ir vasara Japānā.

Nezinu vai kādam tas būs interesanti, bet pastāstīšu par savu jauno veco riteni.

Pavasarī meklēju kādu braucamo uz darbu, tā lai nav pārāk glauns, bet pārāk penzonārisks arī ne, rezultātā nopirku izsolē par 200 eiro ekvivalentu vecu dzelzs šosejnieku.
Ritenis izkatījās jau stipri pāri saviem plaukuma gadiem, saražots astoņdesmito gadu beigās, bet ar ļoti skaistu rāmi un tīri labiem riteņiem, kuri paši pa sevi maksā tikpat cik pats ritenis.

Nomainīju tam ķēdi, kaseti, aizmugurējo pārslēdzēju un sīkumus - riepas un lentes, sanāca samērā braucams un skaists. Piedzimstot ritenim bija pārslēdzēji uz rāmja, bet kaut kādā tā dzīves momentā tie tika nomainīti pret veco Šimano Sora, kura joprojām darbojās pilnīgi bez problēmām, vienīgais ka izskatījās veca. Kopumā izskatījās šādi:



Rāmis, lai arī vecs, ļoti smuki izveidots un braucot sajūta ir vienkārši lieliska. Kopumā diezgan smags aparāts. :) Pie reizes virsū bija Fizik sēdeklis, kurš ar mani nav savietojams, tāpēc nomainīju to pret Most sēdekli, kurš uz Pinarello nebija diez ko labs, bet šeit tīri labi iederējās.

Pirms laika dabūju par sviestmaizi Campagnolo Record un Centaur maisījumu, kuru nevilcinoties uzliku šim ritenim virsū. Jā, runā, ka mehānisko komponentu nomaiņa riteni nepadarīs ātrāku, bet īsti tā nav, tāpēc sekoja tādi atklājumi:

* Klaņi nozīmē ļoti daudz. Sora klaņi bija smagi un ļengani. Centaur klaņi ir garāki (175mm), bet daudz cietāki un vieglāki. Ritenis ir daudz dinamiskāks ar Campagnolo.
* Šimano pārslēdzēji nekam neder. Labi, Dura Ace gan neesmu garšojis, bet visi pārējie kas tika rokā ir ar līdzīgu raksturu - mīksti, ar neskaidru ātrumu pārslēgšanos un ar tendenci izregulēties pēc pāris mēnešiem. Paši pārslēdzēju rokturi ir pārāk resni un ar ļenganu bremzi, kura tāda ir ar nolūku, bet nekas labs tas, manuprāt, nav.
* Lizard Skins lentes nekam neder. 3x dārgākas par vecajām, labajām Deda un De Rosa, bet nav domātas kaut cik nopietnai lietošanai, jo ārējais slānis ir ļoti plāns un izjūk jau pēc pus gada.
* Bordo vīni tomēr vairāk pa prātam nekā Burgundijas mākslas darbi. :P

Pirms gada Šibujā tika uzbūvēts jauns debesskrāpis - viens no lielākajiem Japānā, ar diezgan savdabīgu ārējo izskatu un jā, skaists gan.
Iekšā ļoti "tradicionāli" pārsvarā šopings, pārsvarā sievietēm, pāris muzeji, teātris un pasākumu telpa. Pārējo telpu aizņem biroji.

Pirms dažām dienām vakariņoju ar paziņu, kura draugs ir viens no Tokyu korporācijas mūsdienu tēla tēviem un viņš man pastāstīja diezgan interesantu lietu.
Tur, kur tagad ir Hikarie, agrāk bija Šibujas kultūras centrs. Kā jau tajos ekonomiskā būma laikos, kultūras centrs sastāvēja pārsvarā no kinoteātriem, bet augstākajos ēkas stāvos bija doma izveidot akvāriju ar vali iekšā.
To laiku tehnoloģijas pārvadāt vaļus no jūras un neizkūpēt ekonomiski to vēl neatļāva, arī akvāriji tajos laikos visi atradās uz zemes vai zem zemes, jo tehnoloģiski nebija iespēju izolēt ūdens telpas tā, lai tas netraucētu ēkas integritātei. Galu galā šibujas kultūras centrā parādījās planetārijs.

Tagad tā kultūras centra vairs nav, funkcionāli viņš ir pārvācies uz citu vietu, kur, starp citu, regulāri notiek japāņu kora Bumbieri koncerti, kuri dzied latviešu diesmas, bet kultūras centra vietā izauga Hikarie. Smuka gan, bet simboliski arī.



Bilde pieder kādam ar suneo99 niku.

Siāmas virtuve Tokijā ir tik populāra, ka sāk ietekmēt arī lokālos ēšanus paradumus.
Veikalos papaja, koriandrs un sarkanie pipari ir norma, bet pirms laika nemaz nebija viegli atrodami.