Aizbraucu uz blakusciemu pēc persikiem, tur tāda Āzijai tipiska iela, kur visu ko tirgo un pilns ar bodēm.
Pilns ar cilvēkiem un cauri cenšas izspraukties auto.
Auto pabrauc centimetru attālumā no augļu bodes dārzeņiem, kuri izlikti tepat uz asfalta un kāda tantiņa augļu bodes večukam saka - "ko tu te tā saliki, ka neviens izbraukt nevar, ko?.
Večuks atbild - "Šī ir tirdziniecības iela, tāpēc mēs visi viens ar otram cenšamies izpalīdzēt."

Šogad ir gara un skaista lietus sezona. Līst katru dienu, ir smuki karsti un smuki mitri.
Viss zied, smaržo, bet vēl nav vasaras karstums klāt, arī kukaiņu mākoņi nē.
Šeit būs lietus sezonas bilde:

Šodien biju kosmosa muzeja izstādē un pa ceļam lasīju par to, cik tomēr iespējami tie citplanētieši ir.
Zinot, ka pasaulē viss savā starpā ir saistīts, nekas nenotiek pirms sava laika vai pēc sava laika, domāju, ka cilvēcei līdz citplanētiešiem vēl ir simtgades priekšā.
Kamēr cilvēki turpinās iznīcināt viens otru, kamēr nebūs patiesas vēlēšanās satikt vienam ar otru, nekādi citplanētieši vienkārši nevar notikt.
Pa to laiku, arī tādai lietai kā valsts un tauta arī kādreiz būs jāpazūd, kad tam pienāks laiks.

Šobrīd es nevaru iedomāties pasauli un arī sevi bez kaut-kādas nacionālās vai līdzīgas pašidentifikācijas klātbūtnes, kura, taisnību sakot, ir milzīga muļķība, tātad neesmu citplanētiešu paaudzes cilvēks.
Un tas nenotiks tik ilgi, kamēr pasaulē būs tie, kuri slaktē citus plikas idejas vārdā.

Lielveikalos dažreiz patīk ieskatīties citiem cilvēkiem grozos.
Lai arī Japānai ir veselīgas valsts tēls, tas nebūt nenozīmē, ka veselīgu dzīvesveidu uztur pilnīgi visi. Es pat teiktu ka lielākā daļa par to vispāri nesaspringst.

Ieskatījos arī šodien.

Kāda filipīniete nopirka divas papajas, arbūzu un banānus. Ar to viņas iepirkumi beidzās.
Kāds jauneklīgs vīrietis ar bērnu nopirka vienu puravu, astoņas alus bundžas, slikta vīna pudeli un nūdeles...
Kādai tantiņai gados grozs bija pilns ar maizes izstrādājumiem, nūdelēm un saldumiem.
Kāda bālādaina ārzemniece staigāja apkārt ar divām slikta, bet organiska vīna pudelēm, divām palielām saldumu pakām un diezgan pamatīga izmēra džankī produktiem, arī divos eksemplāros, kurus man identificēt neizdevās.

Parasti tiem jaunākajiem, acīmredzami vientuļajiem, iepirkumu grozi ir ekstrēmi - vai nu ekstrēmi neveselīgi, vai nu pilnīgi otrādi.
Daudzu jauniešu uzturs ir diezgan pabriesmīgs un sastāv no aplejamām nūdelēm un alus surogāta.
Meitenēm parasti ir daudz dārzeņu, pilnīgi noteikti natto un dažreiz saldumi.
Toties, vispilnvērtīgāk (manuprāt) iepērkas sievietes tā ap četrdesmit - tur var redzēt, ka ir labi piedomāts un apjoms ir domāts veselai ģimenei.

Nu, tā, vienkārši novērojumu ieraksts.

Tā viņš ir.
Pirms laika dzīvē uzradās Megu. Noteikti nav no tām, ar kurām var runāt par visu ko cauru nakti smejoties, nav no tām, kurā var samīlēties līdz saprāta zušanai, bet ķīmija tomēr notika.
Tieši pateicoties viņai es iepazinu klasisko baletu, klasisko mūziku un vizuālo mākslu. Mūsdienās "klasiskais" vārds vispāri tiek aktīvi noniekots, bet izskatās, ka bez tā tomēr nekas nenotiek. Klasika ir izglītības pamats un bez tās nav iespējams pilnīgi saprast un, jo vairāk, veidot to jauno un moderno.
Nesen aizgāju uz Tokijas operteātri skatīties baletu ar Carmina Burana - tas noteikti ir iespaidīgākais ko esmu redzējis vispāri ever. Iespējams, ka pat labāks par tā paša teātra e=mc2 baleta iestudējumu. Manuprāt, tieši japāņi ir labākie dejotāji kuri spēj dejot Carmina Burana tematus, jo tos nesaista rietumnieciskās dogmas un morāle, nav pārāk jāpiedomā pie erotisma.
Gribās par to ar kādu parunāt... un... un... izrādās, ka tuvāko paziņu loku tas nemaz neinteresē.
Viens pats staigāju turp un atpakaļ pa Tokiju, skatos uz cilvēkiem apkārt un gribu ar tiem parunāt, lai ir interesanti, lai ir aizraujoši.

Katru nakti ārā dzird zvēra kaukšanu. Pirms gada tā izklausījās pēc slima cilvēka vaimanām, dažreiz pārtapa dienvidu putna balsij līdzīgā, bet nesmukā skaņā. Šovakar tā ir ļoti skaļa smilkstoņa, kura izklausās pēc suņa, bet visu laiku atkārtojas.
Kas tas varētu būt? Kaimiņš tur strausus un diezgan neveiksmīgi to slēpj?

Šīs brīvdienas pavēra acis uz vēl vienu Japānas lielo salu - Šikoku.
Katra lielā sala ir kā atsevišķa valsts. Cita daba, cits ēdiens, cita valodas izloksne un pavisam citi cilvēki.
Šikoku daba gāž augšpēdus. Lieli, bet ne milzīgi kalni, daudz, ļoti daudz upju, pilns ar bambusa mežiem, citrusu un olīvu dārziem un ziedošu azāliju biezokņiem.
Braucu tai cauri un tikai skatījos pa malām muti vaļā.
Ehimes ziemeļos iegriezos nelielā nūdeļu bodē, kur bodes šefs mani pacienāja ar dekoponiem - tie tādi citrusi, kuri Tokijā skaitās turpat vai dārgākie. Uz salas tos pārdod par 200 jēnām maisā un kāds večuks pat deva tāpat vien uz ielas.
Braucu no Hirošimas līdz Ehimei pa salu virkni Seto jūrā, kuru savienoja balti vanšu tilti, kuri izskatījās kolosāli uz zaļo salu fona. Šeit ir pat bilde:



Pa vidu piestāju saldējuma bodē, kur pārdeva zaļās tējas un vietējo citrusu saldējumu. Serviss kā jau laukos bija nedaudz parupjš, bet pietiekami ātrs un kvalitatīvs.
Iebraucot jau Macujamā, kas ir Ehimes galvaspilsēta, piestāju pie Dogo karstajiem avotiem, kuri ir ar kaut ko slaveni, bet es īsti nezinu ar ko. Uz pašu avotu bija rinda, kur jāgaida 40 minūtes un tad noteikti iekšā vēl kailam lai nomazgātos un pasēdētu ar citiem kailiem onkuļiem piespiežoties viens pie otra vannā. Šī perspektīva neizskatījās ļoti vilinoši, tāpēc aizgāju līdz otrajam avotam, kurš ir uzbūvēts labākajās budistu arhitektūras tradīcijās un kopumā bija tīri labs.
Citrusu bodē izdomāju, ka jānopērk citrusu sula un etiķis un atkal sastapos ar to vietējo parupjo servisu. Viņš pat nebija parupjš, bet viņa trūka tā pēdējā laikā ļoti pierastā Tokijā cilvēku savstarpējā siltuma un smaidu. Viss bija perfekti akurāti, bet vēsi.
Nākamajā dienā devos uz Koči. Izbraucu cauri kalniem, apskatīju Šikoku dienvidus. Vēl vairāk kalnu, bet šoreiz saldūdens upes un arī tilti:



Piestāju paēst zivju bodē, kur mani jau nepārsteidza, bet sagaidīja vietējā vēsā, pilnīgi rupji vēsā apkalpošana.
Nākamajā dienā kad kafejnīcas kasiere kad palūdzu nolikt riteni blakām ar slikti slēptu ironiju kaut ko pajautāja, jau nebrīnījos, bet tieši atbildēju to, ko viņa gribēja dzirdēt, atcirsdams ironiju un ieslēdzot to Šikoku pierasto vēsumu. Pati Koči galvaspilsēta izskatījās diezgan silta:



Jau kāpjot vilcienā man līdzi skrēja stacijas darbiniece - priecīga kā kaķis ar peli zobos, bļaudama ka riteņi vilcienos ir aizliegti. Jā, arī iepakoti. Neiedziļinoties detaļās, pasūtīju viņu "noskaidrot vēlreiz" un kad viņa atnāca ar analoģiskām pretenzijām, uzbruku ar argumentiem, ka gan Honšjū, gan Hokkaido nekas tamlīdzīgs nav redzēts, un šeit esot "jocīgi". Japāņu valodā vārds "jocīgi" ja pateikts pareizi var skanēt diezgan spēcīgi, kā rīksts pa pakausi.

Galu galā parunājos ar stacijas galveno onku, kurš man pastāstīja cik briesmīgi negadījumi notiek ar cilvēkiem, ja tie ierauga riteņa sēdekli no maisa ārā un sarunājām, ka sēdekli es ievērpšu maisiņā. Tiesa, maisiņu būs man jāiedod.

Tā viš ir. Šikoku ir skaista vieta, bet cilvēku ziņā tur kaut kas nebija īsti riktīgi.
Tolaik domāju, ka tā ir mana vaina, līdz izstāstīju šo pieredzi kolēģim, kurš ar smiekliem apstiprināja analoģiskus piedzīvojumus tajā pašā vietā.
Izgūglējām, uzzinājām, ka Šikoku cilvēku sliktais raksturs ir diezgan labi pazīstam Šikoku īpašība.

Labi, lai viņi paliek Šikoku.
Tokija un tās iedzīvotāji ļoti stipri mainījās pēc 3/11 un tagad tā ir smaidu un siltuma pilsēta, kura zied, smaržo un ir viena lieliska vieta uz kurieni vienmēr gribās atgriezties. Bodēs cilvēki satiek ar patiesi atklātu prieku un pavada ar patiesu pateicību, ceļmalās zied azālijas un uz žogiem jasmīni. Pat saule Tokijā ir siltāka.

Ar kolēģi apspriedām atmiņas un to, kā savulaik katrs no mums neatkarīgi staigāja pa jūras krastu, meklēdam jūrasežus un moluskus.
Kad kāds sulīgāks ezītis atrasts, noliku to uz akmens un ar citu akmeni situ. Čaula saplīst kā olai un jūrasezis tikai izmisīgi un nedabiski ātri tirina adatiņas.
Tad nāk tā apziņa ka dzīvā būtne kādreiz piedzima, gāja jūrasežu bērnudārzā un priecīga ņēmās pa jūru. Un tagad pērtiķveidīgais to ezīti izvelk ārā un iesit ar akmeni, apraujot ezīša dzīvi un padarot to visu nekam nevajadzīgu. Ir skaidrs, ka ezītis vairs nav dzīvotājs un situ ar akmeni vēlreiz lai pabeigtu nabaga būtnes agoniju.
Ikrus ēdu ar apetīti un pateicību ezītim.
Tādā garā vairāk kā divus vai trīs ezīšus nemaz nav iespējams apēst, jo ir ļoti spēcīga tā apziņa, ka kāda radībai apraujas svētā dzīvība. Vairāk kā vajag ēst ir vienkārši grēcīgi.

Ir sena japāņu tradīcija teikt "pieņemu" pirms sākt ēdienreizi.
Tiek pieņemta tieši radības dzīvība, kura aprāvās un to izniekot nedrīkst ne par kādu cenu.
Lielveikalu mūsdienās kur gaļa aug plauktos to gan ir grūti saprast, bet vajadzētu. Par to jau esmu rakstījis, bet tā atmiņa par ezīšiem bija spilgta.

Setagajā atrodas Apaļo Dīķu parks, kurš tika izmantots olimpiskajām spēlēm Tokijā pagajušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Skaists parks, ļoti silts, ar mūžkokiem un pavasara zaļoksni, bet uz asfalta vēl ir pagajušā gada dzelteno lapu paliekas.

Ar manu vieglo daltonismu šī pavasara zaļoksne izskatās smuki pelēcīgi zaļa un ir pat nedaudz žēl tos, kuri krāsas redz normāli un nespēj redzēt šo burvību:

Latvijā ir pierasts, ka mājā var iemaldīties prusaki vai pat kāda žurka.
Tokijas salās fauna ir bišku citādāka un pa majām dzīvojas milzīgi sacumas prusaki, termīti, hekoni un zirnekļi.
Termīti ņemas ap visu kas ir ēdams, hekoni ķer odus, zirnekļi ēd visu kas kustās, arī prusakus.
Viens tāds zirneklītis dzīvoja mums salu mājā, Megumi viņu speciāli nedzina prom lai ēd citus knišļus. Pagāja pāris gadi harmoniskā simbiozē līdz zirneklis parādīja savu seju dienas gaismā:



Šoreiz Megu izdomāja, ka kad naktī guli un tāds rāpo pa seju, tad nav omulīgi un nosūtīja viņu uz citiem medību laukiem - ārā.