Šīs brīvdienas pavēra acis uz vēl vienu Japānas lielo salu - Šikoku.
Katra lielā sala ir kā atsevišķa valsts. Cita daba, cits ēdiens, cita valodas izloksne un pavisam citi cilvēki.
Šikoku daba gāž augšpēdus. Lieli, bet ne milzīgi kalni, daudz, ļoti daudz upju, pilns ar bambusa mežiem, citrusu un olīvu dārziem un ziedošu azāliju biezokņiem.
Braucu tai cauri un tikai skatījos pa malām muti vaļā.
Ehimes ziemeļos iegriezos nelielā nūdeļu bodē, kur bodes šefs mani pacienāja ar dekoponiem - tie tādi citrusi, kuri Tokijā skaitās turpat vai dārgākie. Uz salas tos pārdod par 200 jēnām maisā un kāds večuks pat deva tāpat vien uz ielas.
Braucu no Hirošimas līdz Ehimei pa salu virkni Seto jūrā, kuru savienoja balti vanšu tilti, kuri izskatījās kolosāli uz zaļo salu fona. Šeit ir pat bilde:



Pa vidu piestāju saldējuma bodē, kur pārdeva zaļās tējas un vietējo citrusu saldējumu. Serviss kā jau laukos bija nedaudz parupjš, bet pietiekami ātrs un kvalitatīvs.
Iebraucot jau Macujamā, kas ir Ehimes galvaspilsēta, piestāju pie Dogo karstajiem avotiem, kuri ir ar kaut ko slaveni, bet es īsti nezinu ar ko. Uz pašu avotu bija rinda, kur jāgaida 40 minūtes un tad noteikti iekšā vēl kailam lai nomazgātos un pasēdētu ar citiem kailiem onkuļiem piespiežoties viens pie otra vannā. Šī perspektīva neizskatījās ļoti vilinoši, tāpēc aizgāju līdz otrajam avotam, kurš ir uzbūvēts labākajās budistu arhitektūras tradīcijās un kopumā bija tīri labs.
Citrusu bodē izdomāju, ka jānopērk citrusu sula un etiķis un atkal sastapos ar to vietējo parupjo servisu. Viņš pat nebija parupjš, bet viņa trūka tā pēdējā laikā ļoti pierastā Tokijā cilvēku savstarpējā siltuma un smaidu. Viss bija perfekti akurāti, bet vēsi.
Nākamajā dienā devos uz Koči. Izbraucu cauri kalniem, apskatīju Šikoku dienvidus. Vēl vairāk kalnu, bet šoreiz saldūdens upes un arī tilti:



Piestāju paēst zivju bodē, kur mani jau nepārsteidza, bet sagaidīja vietējā vēsā, pilnīgi rupji vēsā apkalpošana.
Nākamajā dienā kad kafejnīcas kasiere kad palūdzu nolikt riteni blakām ar slikti slēptu ironiju kaut ko pajautāja, jau nebrīnījos, bet tieši atbildēju to, ko viņa gribēja dzirdēt, atcirsdams ironiju un ieslēdzot to Šikoku pierasto vēsumu. Pati Koči galvaspilsēta izskatījās diezgan silta:



Jau kāpjot vilcienā man līdzi skrēja stacijas darbiniece - priecīga kā kaķis ar peli zobos, bļaudama ka riteņi vilcienos ir aizliegti. Jā, arī iepakoti. Neiedziļinoties detaļās, pasūtīju viņu "noskaidrot vēlreiz" un kad viņa atnāca ar analoģiskām pretenzijām, uzbruku ar argumentiem, ka gan Honšjū, gan Hokkaido nekas tamlīdzīgs nav redzēts, un šeit esot "jocīgi". Japāņu valodā vārds "jocīgi" ja pateikts pareizi var skanēt diezgan spēcīgi, kā rīksts pa pakausi.

Galu galā parunājos ar stacijas galveno onku, kurš man pastāstīja cik briesmīgi negadījumi notiek ar cilvēkiem, ja tie ierauga riteņa sēdekli no maisa ārā un sarunājām, ka sēdekli es ievērpšu maisiņā. Tiesa, maisiņu būs man jāiedod.

Tā viš ir. Šikoku ir skaista vieta, bet cilvēku ziņā tur kaut kas nebija īsti riktīgi.
Tolaik domāju, ka tā ir mana vaina, līdz izstāstīju šo pieredzi kolēģim, kurš ar smiekliem apstiprināja analoģiskus piedzīvojumus tajā pašā vietā.
Izgūglējām, uzzinājām, ka Šikoku cilvēku sliktais raksturs ir diezgan labi pazīstam Šikoku īpašība.

Labi, lai viņi paliek Šikoku.
Tokija un tās iedzīvotāji ļoti stipri mainījās pēc 3/11 un tagad tā ir smaidu un siltuma pilsēta, kura zied, smaržo un ir viena lieliska vieta uz kurieni vienmēr gribās atgriezties. Bodēs cilvēki satiek ar patiesi atklātu prieku un pavada ar patiesu pateicību, ceļmalās zied azālijas un uz žogiem jasmīni. Pat saule Tokijā ir siltāka.