Tokijas pašā-pašā vidū ir vieta, kurā atrodas vairāki parki, neskaidras nozīmes ēkas, tai skaitā viena no tām ir uzbūvēta labākajās Eiropas aristokrātu pilsbūvinecību paražās ar grezniem vārtiem ar zeltītiem rokturiem. Kroņvietā atrodas dubulta ginko biloba koku aleja", kuras pašā galā majestātiska ēka ar apaļu jumtu un akmens kolonnām. Arī Eiropas pilsbūvniecības stilā, bet bišku padrūma. Ēkai priekšā bronzas zirgi uz pakaļkājām ar visiem jātniekiem un balts ar sarkanu sauli karogs garā mastā. Strūklakas, akmens bruģis, tūkstošgadīgi koki apkārt. Impērija visā savā staltumā.
Vēl ir par agru stāstīt ko tieši es tur darīju, bet starp darīšanām izdomājām iziet caur vienu no enoki dzelzs koku parkiem. Parks diezgan slikti kopts, ar sadrupējušu asfaltu, noteikti ar dengū skartiem odiem un strūklaku pa vidu. Pie strūklakas rakstīts, ka parks kādreiz tika izmantots militārajām mācībām. Kādām tieši nav teikts. Apkārt skraida bērni, salasa rudens lapas un met gaisā, birdinot lapas un zemes graudus sev aiz apkakles. Mammas neliekas ne zinis.
Parka galā vairākas teltis, kuras parasti ir gadatirgos un diezgan slikti pamanāms ziņojums par to, ka gadatirgus vien ir - "Meža keramikas gadatirgus". Jeb, kā Japānā to dēvē, cepumu gadatirgus. Ne jau ēdamo cepumu bet to kaut-ko, kas ir cepts krāsnī.
Vienā teltī atradu pārsteidzoši skaistu keramiku. Ļoti smalku, patīkamu aptaustot, ar krāsas niansēm un ļoti skaistiem griezumiem uz pašām krūzēm un vāzēm. Dārgi arī... Brīnoties par to visu aprunājos ar večuku kurš to visu tirgoja - večuks runāja grūti saprotamā dialektā (izrādījās, ka nāk no Miyazaki, kas ir tālu dienvidos) un bija ļoti dzīvespriecīgs, visur bārstot savu rjūķūīsko "ti" skaņu, pierastā vidusjapāņu "či" vietā.
Nopirku pie večuka šo un to, viņš palūdza adresi un apsolīja atsūtīt vēl krūzīti dāvanā ar uzzīmētu garneli.
Meistars ir patiesi ģeniāls - es pat neuzdrošinos tās fotografēt, jo bildēs visu to burvību ieraudzīt ir grūti. Var būt ka kādu citu reizi rīta saulē.
Meistaram jau daudz gadu un viņš vairs neko negribot veidot, jo rokas sāp un tā, bet nezkāpēc garneles krūzīti uzdāvināšot.
Nu mums būs ģimenes relikvija. Unikāla garneles krūzīte šōčū dzeršanai.