Dienvidnieki un it īpaši salinieki ir ļoti ekstravaganti.
Kad bijām salā decembrī, onkulis pateica, ka aizvedīs parādīt savu meditāciju vietu.
Aizveda arī.

Vulkāna otrajā pusē, kur neviens nedzīvo, ceļmalā onkulis nolika kuģa konteineri, ievilka iekšā strāvu un pat izveidoja kanalizāciju. Izgrieza logu ar skatu uz jūru un sataisīja tīri labi dzīvojamu istabiņu iekšā.
Ielūdza apsēsties, iedeva katram pa alum un ieslēdza japāņu šlāgerus un pilnu klapi. Konteinerī kāpjot iekšā onkulis palūdza noaut apavus un atstāt tos uz ielas.
Tā nu mēs sēdējām dzelzs būdā skatīdamies uz tropiskās jūras saulrietu, ar alus bundžām rokā un klausoties japāņu šlāgerus.

Vēlāk onkulis aizveda kaut kur džungļos, kur uz izcirsta laukuma stāvēja divi palieli ekskavatori. Iekāpa iekšā un pasauca mani. Nosēdināja sev klēpī un saka "brauc!". Braucu arī. Cilāju vairākas tonaas smagos bazalta gabalus un metu zemē. Zeme rībēja kā zemestrīcē.

Tad visi kopā skatījāmies uz tās dienas pēdējo lidmašīnas reisu. No šī skatpunkta lidmašīna izskatījās kā objekts no citas pasaules.
Kad lidmašīna pazuda no redzes loka, devāmies vakariņot.