Biju uz salas, stādīju turmeriku, jeb kurkumu. Turmerika īpašība ir tāda, ka viņš aug gluži jebkur. To īpašību atklāju vērojot kā tas aug ceļmalās - gluži vulkāna pelnos un ceļa putekļos. Veselīgs, lielām lapām un smuki zied.
Aizņēmos zemes gabalu, dabūju arī kādu grunti kurā stādīt, jo ar vienu platību pietrūkst - praktiski visur apakšā ir bazalta pelni vai sarkana, dzelžaina klints. Turklāt, ar salas unikālo īpašību - sāļo vēju, izdzīvo tikai tie augi, kuriem šī vide ir dzimtās mājas. Starp citu, salas flora ir ārkārtīgi bagāta ar lielu endēmisko organismu skaitu.
Nu re, dabūju zemes gabalu, aizņēmos ķerru un lāpstu un divas dienas pēc kārtas vadāju zemi uz lauciņu, līdz sanāca tāds 10x10 metri dārziņš. Nopirku eksperimentālajā fermā (par to kādu citu reizi) smukas kurkumas saknītes un iestādīju. Visi salinieki uz mani skatās diezgan jocīgi, jo kuram nu prātā var ienākt kurkumu vēl kultivēt, ja tā nezāle visur tāpat saaugusi.
Katru dienu bija smuks, saulains laiks, dziļi zilas debesis ar to unikālo krāsu, kura mēdz būt tikai Polinēzijas vientuļās salās, dziļi zaļas vulkānu kalnu nogāzes un temperatūra ap 20 Celsija grādiem, bet tuvāk nedēļas nogalei sāka pūst spēcīgs dienvidu vējš un jūra sabangojās. Visas lidmašīnas līdz salai tika atceltas, kuģis nebija spējīgs ienākt ostā. Pat helikopteru satiksme līdz tuvākajai salai (40 km uz dienvidiem) atcelta. Pilnīgi izolēts no apkārtējās pasaules zemes pleķis Klusajā Okeānā. Līdz tuvākajai civilizācijai biš pāri 300 kilometriem. Veikalos preces beidzās - pilnīgi tukši plaukti. Reti, bet pamanāmi bija tūristi, kuri pilnīgā bezizejā braukāja nomātajos auto no viena salas gala uz otru. Sala paliela, tāpēc īsti garlaicīgi viņiem nebija.
Vakarā iekāpu karstajā avotā. Vietējā vecmāmiņa saka vietējā dialektā - "Kas tad ir ko? Nevari tikt prom? Tas jau nekas, tāda mums tā sala, mēs visi te esam trimdinieki. Un tu arī, laipni lūgts!".