Vai jūs ziniet, ko nozīmē nopirkt mobilo Japānā?
Atnāci uz veikalu, izvēlējies, samaksāji un dabūji savi aparātu?
Nekā nebija!

Mobilā pirkšana šeit ir reliģisks rituāls. Goda vārds, cilvēki precās ātrāk nekā pērk mobilos.

Es jau par to visu zināju. Aizgāju uz mobilo pārdotuvi, izvēlējos aparātu, sagatavoju galvā atbildes katram viņu jautājumam un pat nogaidīju trīs stundas rindā, jo četrdesmit operatori nespēj tik ātri pieņemt visus tos desmit cilvēkus, kuri gaida.

Atnāca mana kārta. Apsēdos pie operatora galdiņa. Rupji pārtraucu operatora stāstu par to, cik labs ir šis provaiders un kāpēc bija pareiza izvēle to izvēloties. Nekas ka es to jau lietoju viarākus gadus?
Pateicu ka re, šeit ir mobilais. Tādā krāsā. Tik daudz gigabaitu. Tik liels. Šeit ir mana nauda. Ņem to visu. Tūlīt, nevilcinies.
Operators saprotoši un pieklājīgi paklanījās, pateica ka darīs kas ir viņa spēkos.
Atgādināju atkal, ja nu ir aizmirsis ka šeit ir mobilais un šeit ir nauda. Eksčēndž. Bez ierunām.

Operators nesteidzīgi, uzvilkdams baltus zīda cimdus, paņēma mobilā kastīti. Uzmanīgi izvilka to ārā un pajautāja vai tas ir tas, ko es vēlos. Jā. Vai tā ir krāsa, kuru vēlos. Jā. Vai tas ir modelis kuru vēlos. Jā, jā, jā. Mobilais. Nauda. Eksčēndž!

Operators redz, ka adekvāts es neesmu, pasauc galveno. Galvenais apsēžas blakus. Jautā kas notiek. Izstāstu, ka šeit ir nauda. Šeit ir mobilais. Mājiens ir skaidrs? Galvenais saka ka ir, iesper operatoram lai darbojas ātrāk.

Operators kaut ko meklē datorā, aiziet pie printera ar uzdrukātu mobilā telefona ieslēgšanas instrukciju. Es vēl turos, saku paldies. Parādu uz naudas pusi.
Operators arī steidzas. Aiziet vēl kaut kur. Atnes treknu kaudzi ar panfletiem. Redz, šeit ir panflets par Apple Music. Sāk skaidrot kas ir Apple Music. Atgādinu, ka negribu neko zināt, gribu tikai mobilo.
Galvenais paskatās uz operatoru ar skatienu, kurš normālos apstākļos izkausētu volframu. Operators nepadodas. Sāk skaidrot nākošo panfletu. Un nākošo.
Kad skaidrošana nonāk līdz stāstam, ka ar mobilā palīdzību var apmaksāt vilcienu, neizturu. Saku - "Vecīt. Goda vārds. Mēs ar tevi esam izšķērduši trīs cilvēku laiku, vismaz četrdesmit minūtes, tas ir simt divdesmit minūtes kopā, paskaiti cik tas izmaksā tavam darbadevējam, un vienīgais kas ir vajadzīgs ir pirkums. Davaj. Kamoon. Tu zini kas ir jādara".

Operators nepadodas.

Lūdz uzrakstīt anketu par manu darba vietu, ienākumiem, ģimenes sastāvu un apeņu krāsu (un sastāvu?). Cītīgi uzrakstu. Operators to ilgi pēta. Saka, ka esmu nihongo odžodzu, jeb labi zinu valodu (to saka visiem ārzemniekiem, neatkarīgi no viņu valodas prasmēm). Pateicos. Jau ar labi izstrādātu žestu parādu uz naudas un mobilā pusi. Operators sāk nervozēt, galvenais nu jau fiziski iedur pirkstu viņam mugurā.

Beidzot ir pagājusi pusotra stunda, papīru padarīšana ir beigusies, laiks pašam procesam. Nu, beidzot, ir manas domas, bet nekā nebija. Operators atkal uzvelk baltos zīda cimdus, dabū tālruni no kastītes, ieslēdz. Lūdz pārbaudīt vai nav plaisu. Saku ka nav. "Un tagad mēs sāksim instalācijas procesu". Jautāju ko viņš manā tālrunī taisās instalēt. Saka, ka manus datus no vecā tālruņa un vēl lieliskās jaunās aplikācijas no operatora. Atbildu, ka neko nevajag. Operators izskatās apjucis un saka, ka tā nedrīkst. Aplikācijas ir jāinstalē. Šoreiz paskatos uz galvenā pusi ar "wtf" skatienu. Galvenais saka operatoram lai dara ko no viņa lūdz. Labi. Beidzot. Beidzot! Man izsniedz kastīti, paņem manu naudu, iedot smuku papīra maisiņu ar kontrakta noteikumiem 24 lpp. apjomā, panfletu saišķi un smieklīgu plīša spēlīti iekša.

Taisos iet projām. Nekā nebija! Nu jau pienāk rindas pieskatītājmeitene ar aipādu. Lūdz aizpildīt anketu par apkalpošanas kvalitāti. Saku ka briesmīgi gribu pa lielam, nevaru vairs ciesties. Skrienu prom.
Beidzot esmu brīvs. Piecas (5) stundas izmestas miskastē.

Es nopietni nesaprotu kas tā ir par tradīciju. Agrāk tā bija tikai vienam operatoram, no kura es aizlaidos. Tagad tā ir visiem, jo, izskatās, klientiem tas patīk.
Es nopietni nesaprotu kas notiek apkārt.