ASINSBALSS -

:) Un tā kādreiz taisīja fotogrāfijas... :) Visnotaļ pozitīvi.

Nē, neuzminēju! :) Es atceros šo procesu no bērnības - ar sarkano lampu, tumšo izstabu, vannītēm ar ķimikāliju šķīdumiem (izejvielām joprojām vajadzētu glabāties tepat kaut kur)...

Nu, kā jau reiz mēs izprātojām - pagāte visādā ziņā bija perspektīvāka ja ne par visu nākotni, tad vismaz par tās posmiem..

Tā runā, ka tas esot bijis tas kaifs - ikreiz, nospiežot diafragmas slēdzīti, uzreiz nevar zināt, kas sanācis. Un tāpēc ir tik dievīgi sēdēt laboratorijā stundu pēc stundas, attīstot bildes..

Digitālā tehnika to visu ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Šī ēra aiziet un turpmāk saglabāsies tikai kā mākslas veids..

Huh? Oho. Es tā vien tik kāroju tik pie kā krietni labāka par šo ziepjutrauku - to, kas man tagad ir. Bet nejauksim šīs 2 lietas. Vienam fotogrāfija ir māksla, otram - dokuments. Un mani fotogrāfiju arhīvi, kopā ar citiem dokumentiem veido pārskatāmu indivīda vēsturi. Tie ir šifratslēgas lielajam Arhīvam.

[Zeņit? :P]

Kā esošais agregāts izskatās pieņemama. Drīksti palabot, jo principā krietni labāk orientējos digitālajās. Piemēram, šobrīd itin pietiekama būtu S2 vai S3 sērijas Canon mazulīte. Fotogrāfijas sevī iemieso pārdzīvojumu un, jo patiesāk un reālistiskāk tas tiek reproducēts, jo labāk..

Ha! :D Protams, mērkaķi arī var nosēdināt pie ballistisko raķešu palaišanas pults un rezultāts neliks uz sevi ilgi gaidīt, taču, tehnoloģijai attīstoties, pamazām rodas muļķudrošas papildiespējas, kā attāluma mērītāji, kas nosaka nepieciešamo zibspuldzes darbības laiku un intensitāti, attēla stabilizācija (ja nu gadījumā kāds ir sanarkojies..). Tas viss atvieglo dzīvi, bet viemēr paliek podziņa 'manual' tiem, kas zina ko dara, vai grib to iemācīties..

Godīgi sakot, es esmu nelga attiecībā uz objektīviem, tāpēc tur es paļaujos uz ražotāja labo slavu, bet palaidiet mani pie uzstādījumiem un tad tik būs..

Man visapkārt vienmēr ir bijuši praktiski tikai mākslinieki un heh.. bohēmisti, mirkļu ķērāji.. [ieskanas nedaudz sarkastiska nots], taču es neteiktu, ka ir pārmantota tā 'mākslinieciskā' pasaule, līdz ar to īpaši pie kadru ķeršanas nepiedomāju (t.i. pie tā, kā atbilstošāk iemūžināt konkrēto acumirkli), nedz arī staigāju apkārt ar kaklā pakārtu fočuku. Tikai ņemu to līdzi, kad iespējas atļauj. Un, starp visiem neizdevušamies kadriem patrāpās arī pa kādam labam.. Lai gan es parasti piesienos pie tehniskām niansēm, telpas izgaismojumam, krāsu balansam sarkano ačteļu likvidācijai un tamlīdzīgi, lai bildi padarītu maksimāli reālistisku (cik nu tas iespējams ar pašreizējo ziepjutrauku, kura matricas dēļ attēli lielā palielinājumā ir stipri graudaini)..

[zin, centīšos būs maksimāli īss un lakonisks, citādi viens pats pierunāšu visu postu..:]

Citādi tas izklausās pēc stāsta par mani..

Nē, nu ja Tev nav iebildumu, es nenoraušu literāro rokas bremzi ikreiz, kad liekas, ka nupat jau vajadzētu. Stāsts par lietām patiesībā vienmēr ir arī stāsts par cilvēkiem, tikai šo daļu var noklusēt.
Redzi, lai arī vajadzēja būt tā, ka mākslinieku bērniem jākļūst par māksliniekiem un itin visā jāatdarina vecāki, tas laiks noteikti ir bijis tas, kurā es vēl neapjautu par pretimpulsu darbības sistēmas eksistenci - iespējams, ka kaut kāda daļa tehniskās noslieces nāk no citām dzīvēm, bet iespējams, tā ir loģiska pretreakcija, balstoties uz paša personīgajām, īstajām interesēm. Praktiskums ir bijis man iekšā visu laiku. Taču, piemēram, kaitīgo ieradumu neesamība ir tiešs pretreakcijas eksistences pierādījums. Es redzēju un nesekoju, tikai radīju vēl lielāku barjeru. Jo varāk kāds par varītēm cenšas ko panākt, jo lielāka ir varbūtība, ka to padara to neiespējamāku...
Kā būtu, ja Tu sevi dēvētu par balto zvirbuli, nevis par frīku? Nepiestāv lāgā. Baltie zvirbuļi arī reizēm savācas baros, ja paveicas.

Lai gan, ja jāsaka godīgi, man īpaši nesimpatizē dažādi bezjēdzīgi, pekstiņveidīgi izlēcieni ar pārsteidzošu regularitāti. Un, ja tomēr tā, tad tiem jābūt ar kolosālu izdomu. Nu, kaut kā tā.

[Lūk. Šis jau bija gari..]

Cilvēka pieņemšana tāda, kāds viņš ir, ir ļoti augsta līmeņa cieņas izrādīšana un šī prasme piemīt mazākumam ļaužu. Un, es domāju, atrašanās sev tīkamu cilvēku lokā ir ikviena cilvēka sapnis. Jā, arī mans.
Bet tas, ja Tevi pieņem, automātiski nodrošina arī to, ka uz Tevi paļaujas un neprasa skaidrojumus tām darbībām (atskaitot, gadījumus, kad māc ziņkāre, bet arī ne slimīgi pārspīlēta), ko Tu veic - vienalga, vai tā būtu bradāšana naktīs ar fotoaparātu pa pamestiem industriāliem objektiem, vai kas cits. Un tā, savukārt, ir liela atbildība. Pēdējā muļķība būtu to nesaprast. Viss šis algoritms ir diezgan augsta pakāpe..

Dzīve mums piedāvā iespēju veidot pašiem sevi, bet Y un N taustiņi vienmēr ir savās vietās un strādā..

brrrrbrhf.. Y un N taustiņi ir biedējoši. Uzdzen tik paniskas bailes, ka beigu beigās iestājas paralīze un nevar nospiest ne vienu, ne otru. Nevar pieņemt lēmumu. Jo ilgāk nākas domāt, jo neskaidrāka kļūst atbilde vai 'pareizā/vēlamā' rīcība [Varbūt es vienkārši par daudz domāju.]. Un tādas sarežģītas lietas, kā vienkārši būt atklātam, ir tikpat biedējošas attiecībā uz pretreakciju. Jā, piekrītu, tas būtu vienkāršāk un ērtāk, tomēr pārāk kutina nervus. Tas lai paliek avantūristiem. Tad labāk iztikt ar mājieniem - nemanāmiem vai nepārprotamiem un ļaut, lai laiks pats visu noliek savās vietās..

Kad no divām ķēpām jāizvēlas viena (pēc analoģijas ar diviem ļaunumiem, no kuriem parasti izvēlas mazāko), kāda būtu Tava rīcība?
Principā, tā jau laikam ir mūsu sabiedrības nelaime - aizvien pieeaugošais dzīves temps un vēlme par katru cenu visu dabūt ātrāk, un ja tā skar cilvēkus pašus, tad tas jau ir baisi.

Nu, redz. Apgrieztā variantā Tu nupat citēji mani.

Šis tas varētu būt. Vēl viens iemesls pabaidīties.