* * *
24.. Nov, 2006 | 21:30
No:: morphine
Un tie Y un N tausitņi reizēm ir tik kārdinoši... bet ne jau par to ir stāsts, vai ne? Man vienmēr ir bijusi cerība, ka tie daži mīļie cilvēki, bez kuriem savu universu es pat iedomāties nevarētu, reiz tāpat domātu arī par mani. Bet par to es nez kāpēc nekad nevaru būt pārliecināta/ droša. Bet tik ļoti to gribētos... Nezinu, varbūt mums (visiem) vajadzētu mācīties būt atklātākiem vienam pret otru - lai mēs varētu tā vienkārši pateikt - tu man tik nežēlīgi patīc! Kā cilvēks, kā personība, kā kāds, kuru es gribētu paturēt savā pasaulītē. Lai tā būtu kaut nedaudz panesamāka.