ASINSBALSS -

Nē, nu ja Tev nav iebildumu, es nenoraušu literāro rokas bremzi ikreiz, kad liekas, ka nupat jau vajadzētu. Stāsts par lietām patiesībā vienmēr ir arī stāsts par cilvēkiem, tikai šo daļu var noklusēt.
Redzi, lai arī vajadzēja būt tā, ka mākslinieku bērniem jākļūst par māksliniekiem un itin visā jāatdarina vecāki, tas laiks noteikti ir bijis tas, kurā es vēl neapjautu par pretimpulsu darbības sistēmas eksistenci - iespējams, ka kaut kāda daļa tehniskās noslieces nāk no citām dzīvēm, bet iespējams, tā ir loģiska pretreakcija, balstoties uz paša personīgajām, īstajām interesēm. Praktiskums ir bijis man iekšā visu laiku. Taču, piemēram, kaitīgo ieradumu neesamība ir tiešs pretreakcijas eksistences pierādījums. Es redzēju un nesekoju, tikai radīju vēl lielāku barjeru. Jo varāk kāds par varītēm cenšas ko panākt, jo lielāka ir varbūtība, ka to padara to neiespējamāku...
Kā būtu, ja Tu sevi dēvētu par balto zvirbuli, nevis par frīku? Nepiestāv lāgā. Baltie zvirbuļi arī reizēm savācas baros, ja paveicas.

Lai gan, ja jāsaka godīgi, man īpaši nesimpatizē dažādi bezjēdzīgi, pekstiņveidīgi izlēcieni ar pārsteidzošu regularitāti. Un, ja tomēr tā, tad tiem jābūt ar kolosālu izdomu. Nu, kaut kā tā.

[Lūk. Šis jau bija gari..]

Cilvēka pieņemšana tāda, kāds viņš ir, ir ļoti augsta līmeņa cieņas izrādīšana un šī prasme piemīt mazākumam ļaužu. Un, es domāju, atrašanās sev tīkamu cilvēku lokā ir ikviena cilvēka sapnis. Jā, arī mans.
Bet tas, ja Tevi pieņem, automātiski nodrošina arī to, ka uz Tevi paļaujas un neprasa skaidrojumus tām darbībām (atskaitot, gadījumus, kad māc ziņkāre, bet arī ne slimīgi pārspīlēta), ko Tu veic - vienalga, vai tā būtu bradāšana naktīs ar fotoaparātu pa pamestiem industriāliem objektiem, vai kas cits. Un tā, savukārt, ir liela atbildība. Pēdējā muļķība būtu to nesaprast. Viss šis algoritms ir diezgan augsta pakāpe..

Dzīve mums piedāvā iespēju veidot pašiem sevi, bet Y un N taustiņi vienmēr ir savās vietās un strādā..

brrrrbrhf.. Y un N taustiņi ir biedējoši. Uzdzen tik paniskas bailes, ka beigu beigās iestājas paralīze un nevar nospiest ne vienu, ne otru. Nevar pieņemt lēmumu. Jo ilgāk nākas domāt, jo neskaidrāka kļūst atbilde vai 'pareizā/vēlamā' rīcība [Varbūt es vienkārši par daudz domāju.]. Un tādas sarežģītas lietas, kā vienkārši būt atklātam, ir tikpat biedējošas attiecībā uz pretreakciju. Jā, piekrītu, tas būtu vienkāršāk un ērtāk, tomēr pārāk kutina nervus. Tas lai paliek avantūristiem. Tad labāk iztikt ar mājieniem - nemanāmiem vai nepārprotamiem un ļaut, lai laiks pats visu noliek savās vietās..

Kad no divām ķēpām jāizvēlas viena (pēc analoģijas ar diviem ļaunumiem, no kuriem parasti izvēlas mazāko), kāda būtu Tava rīcība?
Principā, tā jau laikam ir mūsu sabiedrības nelaime - aizvien pieeaugošais dzīves temps un vēlme par katru cenu visu dabūt ātrāk, un ja tā skar cilvēkus pašus, tad tas jau ir baisi.

Nu, redz. Apgrieztā variantā Tu nupat citēji mani.

Šis tas varētu būt. Vēl viens iemesls pabaidīties.