bet vakar, tad jau prom no Cēsīm un tad Daugavas, pēc ciešas badmintona spēles apsēdos uz zemes pie nesen iekurinātās pirts un ievēroju divus putnus, neparasti mazus un veiklus. trešais pārlaidās man pār plecu un varēju ieskatīties tam sejā un pamanīt, ka tas nav putns, tas ir sikspārnis. sikspārņus tik bieži nemaz neredz, trīs tik tuvu cits citam taču ir kas gauži rets. tad virs galvas pārlidoja vēl divi un tad vēl četri un pagriezos atpakaļ pret pirti, kur tie acīmredzot dzīvo, un no sienas spraugām spraucās ārā vēl ducis un vairāk, visi pacēlās spārnos un gar vakariņas gaidošajiem atpūtniekiem devās meža virzienā, bet daži pāri pļavai.

ja pie žaketes to sikspārņa piespraudi jau nevalkātu, nupat būtu pēdējais laiks tādu iegādāties, vienīgi ceru, ka notikušais neuzliek man par pienākumu pavadīt pēdējās siltās naktis, apkarojot noziedzību galvaspilsētas ielās.

un, katrā ziņā, šis bija daudz patīkamāk, nekā atgadījums tajā pašā vietā pērn, kad līdzīgos daudzumos uzradās sirseņi.