"nobody since Poe has so loved a well-rotted corpse."
raugiet Klārku Eštonu Smitu:



kā cildina wikipēdija: "The Last of the Great Romantics" un "one of the big three of Weird Tales, along with Robert E. Howard and H. P. Lovecraft". no viena stāstu krājuma (kura vāku es ielikšu, lai jūs redzētu, cik krutas grāmatas es lasu) varbūt nevajadzētu spriest, bet man viņš laikam ir pirmais, kas atsit E.T.A. Hofmaņa apburošos murgus, kad notiek briesmīgas, neaizmirstamas lietas un kaut kā tomēr sanāk visu laiku smaidīt no auss līdz ausij. tikai mazākā mērā atsit, tas ir, viņš nav tik labs kā Hofmanis; vai, protams, Lavkrafts, par Hovardu varētu padomāt. kaut kā tā - salīdzinoši pavieglas Lavkraftīgas šausmas plus otrreizēja uzlējuma romantisms (Hofmaņa autentiskums taču ir liela daļa no viņa krutuma), plus tādi Velsiski, vai kā nu mēs tos sauktu, ārpuspasaules piedzīvojumi. diemžēl, bez jēgas, pēcgaršas vai vispār jebkā paliekoša. bet izklaidējoši bez gala.