novērojumi pie žīdmasontempļa
Re kur viens nāk, tāds ļoti lepns un svarīgs, mapīte rokās, deguns gaisā - tas noteikti apsargs vai valdes loceklis.
Tad viena blonda dura, skrien un rakājas pa somiņu. Bet protams, ka dura, viņa sevi ne tādos vien vārdos nosauks, kad beidzot sapratīs, ka caurlaide mājās palikusi.
Aiz viņas, bez mērķa un steigas, apātijas un noguruma pārņemta, lēni soļus liek kundzīte ap piecdesmit un klusi murmina pie sevis - vēl tikai desmit gadi, desmit, es davilkšu, es to izturēšu un tad pensija ...
Tad vēl viens zaķītis, zābaciņi, mētelītis un frizūriņa, viss tāds smuks un saposts, bet acīs nesaprašana un jautajums - kāpēc es uz šejieni nāku!?

Un tā, bez gala un malas, no visām pusēm, kā tarakāni pie maizes šķēlītes, cilvēki sarodas darbā ...


Un ko Tu domā ceļā uz darbu?