Melnais caurums
Zini kā, ir dienas vidus, esmu nostrādājies tā, ka mugura līka, rokas līdz zemei un mēle pār plecu. Un viss tāds sasvīdis velkos uz mājām un domāju, ka tagad viens auksts alus, viens burvīgs, auksts alus un pasaulē iestātos līdzsvars. Tāds līdzsvars, kur ir viss un nav nekā lieka,ļaunajam pretī sēž labais, karstajam - aukstais, bēdīgajam - priecīgais. Un visi zin savu vietu, atnāk, samīļo vai iekakā dvēselē un aiziet, lai dotu nākamajam vietu.

Bet tā nav. Līdzsvars neiestājas, jo esmu pārāk pareizs un tāpēc nenopirku alu (jo jābrauc ar mašīņu). Un ļaunais uzgavilē, bēdīgais kļūst vēl bēdīgāks un sasvīdušais T-krekls liekas tik smags un auksts ... Un viss tāds noguris un vainīgs (manis dēļ pasaule ies bojā) es atveru leduskapi un tur stāv ... viņš, tas, ALUS.

Nevis piektais elements, nevis jaunības eliksīrs vai filozofa akmens, bet visa centrs. Ja gribi - melanis caurums, kur gaisma, matērija un laiks pazūd lai iestātos līdzsvars.

PS Paldies Tev, zināmais nezināmais, kurš atstāja alu manā leduskapī.