Pret straumi
Trīs reizes devos pret straumi, trīs atšķirīgas pieredzes un trīs viedokļi:

1) kad svētdienas rītā ir maza paģira (un dažiem liela), tad kajaks tiek griezts pret straumi un 2h laikā tiekam no Daugavas līdz hesiņam, kas uz Ogres pirms Ogres. Lai arī piedalījās tikai Lisijs un Ačkariks, nepameta sajūta, ka arī Dolbojobs ir kopā ar mums - par to liecināja saplēstie airi un "pareizo" laivotāju neizpratnes pilnās sejas, kad cīnoties ar straumi minūtes laikā pievarējām nieka 10 metrus. Atpakaļceļš sagādāja vilšanos - tikai 15 minūtes. Nedaudz adrenalīns, smaids līdz ausīm un prieks par katru minūti/metru.

3) kārtējā tikšanās ar klientu, situācijas un pozīcijas skaidrojumi, argumenti katram savi un emociju amplitūda - no galēji vēlīga līdz "ejiet takš jūs irst". Lai arī mums klientu netrūkst un neesam vienīgā kompānija, kas var veikt darbus, bija un ir sajūta, ka esam līdzsvarā - abi zinām, ko gribam, abi zinām, ka gribam un visa grūstīšanās ir tehnisku detaļu saskaņošana. Un panāktā vienošanās ir abām pusēm saprotama, pieņemama un uz sadarbību vērsta. Jā, bija brīži, kad vērām datorus un klades ciet un teicām - mums te nav ko darīt, bija brīži, kad sazvanījās lielie bosiki un uz leju teica - eu, nu pietiek dirsties. Bet rezultāts ir un tas, pēc cīņas, ļauj pasmaidīt.

4) trešo reizi sēžu valst iestādē. Iepriekšējais pieraksts nedarbojas, jo visi laiki jau aizsisti vismaz divas dienas uz priekšu, bet dzīvā rinda ir 2-3h. Labi, ka līdzi ir dators un varu klabināt savu klabināmo. Pa telefonu pateica, kādus dokumentus vajag, pirmajā reizē paskatījās un pateica - nepietiek, gādājiet vēl to un to un kad otrajā reizē atrada vēl kaut ko labojamu, tad es uzsprāgu. Klerku sejās ir pilnīga bezcerība - man ir noteikumi, man ir procedūras, es neko nevaru, nāciet rīt, stāviet rindā, palīdzēt nevaru. Viņus straume jau ir samalusi, viņi jau ir padevušies, viņi pat nepeld pa straumi - viņi ir kā baļķi, kas nolauzti un krācēs izmalti, tagad sasprūduši krasta smiltīs un ritmiski šūpojas, nomelnē un sapūst.