Jā, bija situācija, kad paliku viens starp mēnesi un sauli, katrs savā pusē, tie miedza ar aci un teica - nepadodies. Vējš pluinīja viļņu frizūras un smējās, ka tādiem nolaizītiem tipiņiem nav vietas starp igauņu salām, bet pati sala lepni stāvēja uz vietas un neparko negribēja panākties tuvāk. Es zināju sliktāko scenāriju, bet bailes nebija. Atmiņā uzplaiksnīja epizode, kad pirms pusotra gada gulēju slimnīca un sapratu - es dzīvošu. Arī šoreiz es to sajutu, es dzīvošu, jo es gribu dzīvot. 

  Dzelteni bija mani rīti, kā Ziedoņa pasakās, kad dzeltena saule lej dzeltenu gaismu pār dzelteniem ziediem zeltainās pļavās, kur dzeltenā laivā stāv dzeltena veste. Elpu aizraujoši bija mani rīti, kad salas īstenais saimnieks, masīvs ērglis ar līku knābi, atlidoja sasveicinaties (vai izvērtēt manu piemērotību brokastu ēdienkartei). Mierīgi bija mani rīti, kad ar galvu uz leju sēdēju laivā un skaitīju sekundes līdz pirmais no komandas piebrauks un iedos atbalsta punktu. 

  Tagad atlicis vien tāds sīkums kā sadziedēt plaukstas locītavu, atrast savu laivu un trenēties, trenēties, trenēties.