missalise |
It kā jā, no otras puses, to forši dzīvot var arī nesagaidīt un izdegt pūloties. Kam tas vajadzīgs?
Tās vietas, kur šobrīd ir forši dzīvot, tādas ir tāpēc, ka savā laikā bija pietiekoši daudz cilvēku, kuri nevis aizbrauca dzīvot tur, kur ir foršāk, bet palika un uztaisīja to vietu, kur dzīvo, par foršu vietu.
Tad, kad tajās vietās, kur šobrīd dzīvot ir forši, vairums iedzīvotāju būs tādi, kuri meklē, kur vieglāk, tad man ir zināmas aizdomas, ka tad tur dzīvot vairs nebūs tik forši. Un man personīgi liekas, ka gandarījuma sajūta, kad redzi, ka tavas pūles dod augļus, dod daudz laimīgāku un jēgpilnāku dzīves sajūtu. Bet tas mans personīgais redzējums, katram ir tiesības dzīvot tā, kā viņš uzskata par pareizu, ja vien nedara ļaunu citiem.
Man liekas, Tu vispār esi diezgan optimiste. Ne tikai par šo :)
Man gribētos būt optimistei.:) Mana mammucīte lielāko daļu dzīves ir optimiste un šajā ziņā man gribētos būt viņai līdzīgai.
Man šķiet tu nekad neesi vākusi naudu piecstāvenē kāpnu telpas remontam )
Neesmu gan. Bet es esmu uztaisījusi vienoto uzkrājamo datu sarakstu darbā, saskaņojot to ar visām pārējām daļām pēc tam, kad mans priekšnieks bija ar visu pārējo daļu priekšniekiem tik ļoti sanīdies, ka, mani ieraugot, vairāki no tiem sāka vicināties ar rokām un teikt, lai es eju projām.
Un tad mums agrāk Ziemassvētku ballēs bija tradīcija darbā, ka katra daļa gatavo kādu Ziemassvētku priekšnesumu. Un par to vienu daļu gāja runa, ka tā esot nu tik inerta, ka tā nekad neko jēdzīgu neuztaisīšot. Kad mani uz to pārcēla, mēs kopā uztaisījām izrādi, turklāt es tikai sākumā drusku kaut ko pakužināju, bet pārējais aizgāja uz urrā. Nopietni vīri no saviem bērniem aizņēmās maskas, kāds sacirta egļu zarus rekvizītam, kāds izdomāja papildus komisku ainiņu. Un beigās bija tāds daļu saliedējošais pasākums, ka nu tikai. Reiz es pieturā redzēju bezsamaņā guļošu vīrieti bez apaviem. Apkārt bija cilvēki, taču neviens neko nedarīja. Tad, kad es pie tā vīrieša piegāju un sāku saukt ātros, arī citi iesaistījās. Un beigās, kad to cilvēku ātrie aizveda, mums bija tāda forša sajūta. Cilvēki mēdz "pavilkties līdzi". Gan uz labajām, gan sliktajām lietām. Bet, protams, ir cilvēki, ar kuriem ir gandrīz neiespējami kaut ko sarunāt. Bet tā, savukārt, ir vieta izaugsmei. :)
man jau patīk šeit dzīvot pat ar visiem lokdauniem. nezinu, kam būtu jānotiek, lai gribētu pārcelties.
Tik tas, ka daudzi cilvēki apkārt bēdīgi vai stresaini, bet to redzu kā bezgalīgu un neizsmeļamu iespēju mēģināt uzmundrināt vai palīdzēt.
Es arī tikai šeit, Latvijā, tā pa īstam jūtos mājās. :)
Jā, es arī tā gribētu. Radīt jauku vietu sev apkārt, jo īpaši, kad pārvācos uz Rīgas daļu, kas manai būtībai sveša estētiski, emocionāli, šķiet diezgan skarba. Tagad gribas šo vietu kaut kā samīļot, tikai jāatrod domubiedri. Turklāt sāpes bija aizsegušas skaisto šeit. Ja paskatās pilsētas ASV, kas funkcionālas ērtai dzīvei, bet estētiskā ziņā diez kas nav, man Rīga šķiet ļoti, ļoti mīļa.
Lūk, lūk. Kopš es esmu vairāk paceļojusi, es vairāk novērtēju to, kā ir pie mums. :) Rīgas parki vien ir ko vērts, nemaz nerunājot par to, ka šeit tik daudz ko var vienkārši izstaigāt kājām. Dažās vietās pasaulē mēs lielu laiku pavadījām metro, jo lai aizbrauktu no viena apskates objekta uz otru, paiet diezgan daudz laika, jo pilsētas lielas un objekti tālu.
Man arī liekas, ka Rīgā ir ļoti lēts un ērts sabiedriskais, īpaši, ja ir kartīte un māk pāriet pa celiņiem arī uz citu rajonu pārsēsties, ne tikai taisnā līnijā pa to pašu ielu
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||