Neesmu gan. Bet es esmu uztaisījusi vienoto uzkrājamo datu sarakstu darbā, saskaņojot to ar visām pārējām daļām pēc tam, kad mans priekšnieks bija ar visu pārējo daļu priekšniekiem tik ļoti sanīdies, ka, mani ieraugot, vairāki no tiem sāka vicināties ar rokām un teikt, lai es eju projām.
Un tad mums agrāk Ziemassvētku ballēs bija tradīcija darbā, ka katra daļa gatavo kādu Ziemassvētku priekšnesumu. Un par to vienu daļu gāja runa, ka tā esot nu tik inerta, ka tā nekad neko jēdzīgu neuztaisīšot. Kad mani uz to pārcēla, mēs kopā uztaisījām izrādi, turklāt es tikai sākumā drusku kaut ko pakužināju, bet pārējais aizgāja uz urrā. Nopietni vīri no saviem bērniem aizņēmās maskas, kāds sacirta egļu zarus rekvizītam, kāds izdomāja papildus komisku ainiņu. Un beigās bija tāds daļu saliedējošais pasākums, ka nu tikai.
Reiz es pieturā redzēju bezsamaņā guļošu vīrieti bez apaviem. Apkārt bija cilvēki, taču neviens neko nedarīja. Tad, kad es pie tā vīrieša piegāju un sāku saukt ātros, arī citi iesaistījās. Un beigās, kad to cilvēku ātrie aizveda, mums bija tāda forša sajūta.
Cilvēki mēdz "pavilkties līdzi". Gan uz labajām, gan sliktajām lietām.
Bet, protams, ir cilvēki, ar kuriem ir gandrīz neiespējami kaut ko sarunāt. Bet tā, savukārt, ir vieta izaugsmei. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}