Viens mazs pieskāriens mugurai nupat man lika just, ka atkal esmu sešus gadus veca un man blakus guļ mana mīļā kaķene.
Manai mīļajai kaķenei tāds krievisks vārds- Mura Ķisa. Tagad šķiet, ka īpaši labi neskan, bet nu ko tur vairs. Viņa jau sen sen ir mirusi.

Šorīt Didzis miegojoties pieskārās manai mugurai. Viņa nagi nav apgriezti un pieskāriens šķita tāds pats, kā tolaik, kad manu muguru noglaudīja kaķis, kura cilvēks biju es.

Viņa palīda zem segas, kamēr es vēl biju miegā. Galvu viņa uzlika uz spilvena, tāpat kā es.
Siltais kažociņš, viņa mani uzmodināja pliķējot ar ķepu man pa muguru.
Es pagriezos pret viņu un samīļoju. Viņas kažoks vietām bija mitrs, bet viņas skatiens nedaudz satraukts.
Viņai pirmo reizi dzima kaķēni. Viņa tos piedzemdēja man rokās. :)
Neatceros, cik viņu bija- četri vai pieci. Viņa laizīja un baroja savus bērnus, bet es viņu glaudīju.

Pāris dienas vēlāk viņa jau devās peļu medībās uz pļavām. Mazos kaķēniņus viņa neatstāja nepieskatītus, bet pa vienam nesa man un lika man klēpī. Tā es stundām ilgi sēdēju noliekusies pār kaķēniem, viņus sargājot. Cietos, kad gribējās iet čurāt, un baidījos, vai neiztraucēšu mazos, kad gribējās izstaipīt muguru.

Vispār mana mīļā kaķene man ir daudz iemācījusi. Empātiju, piemēram.
Viņa bija laba skolotāja. Viņa mācīja mazajiem dzert pienu no bļodiņas, kad uzskatīja, ka viņi tam jau ir gana lieli. Viņa paņēma mazo aiz skausta un iemērca viņa purniņu pienā.
Arī medīt peles viņa mācīja saviem kaķēniem. Viņa atnesa uz mājām peli un palaida to istabā, kur bija kaķēni. Sēdēja pie durvīm un ņurdētņaudēja- laikam stāstīja, kas mazajiem jādara.

Visus Muras stāstus jau pat atcerēties nevar. :)
Es ļoti ceru, ka man sanāks būt kaut uz pusi tik labai mammai un vispār tik jaukai dzīvai būtnei kā viņa.