mācību emocijas
Atkal šī liktenīgā sajūta - kad zini, ka ir kaut kas jādara, bet viņķelējies pa i-netu.Brīžiem es domāju, ka man tas būtu jāizbauda, jo diez vai es saņemšos uz maģistru, tas būtu kā domāt par otru sīci, kad pirmais vēl puncī. Tomēr man pašai nupat palika kauns par šādu salīdzinājumu, jo atšķirībā no bakalaura darba tēzēm, mazuli gaidot diez vai Tev var ko "atmest atpakaļ" pārstrādei. Un šī sajūita man tiešām ir sāpīga līdz mielēm, īpaši, ka vēl pasaka = zini, man liekas, Tu smejies par mani! Un īpaši, ja tiešām esi centies. Līdzīga sajūta, kā pamatenē domrakstus rakstot, kad nesaproti - what`s wrong, tikai ieliek 4/6, kur otrā no atzīmēm ir gramatika. Un nekādi es nespēju saprast - kā var novērtēt otra domu gājienu ar atzīmēm. Un nekādi es nespēju saprast, kādēļ šinī gadījumā mans domu gājiens tiešām skaitās nepareizais. Tieši tādēļ es nezinu vai saņemšos tam maģistram, mēģināt stāties tur, noteikti mēģināšu, bet atrisinājums būs tāds, kā jābūt. Vienkārši tik ļoti gribas to sajūtu, to vieglo sajūtu, štrunts, lai kāds sauc to par mietpilsonību, bet to sajūtu, kad 17.00 beidz darbu, satiecies ar draugiem or smtn.. nevis pēc19.00 bliez mājās un sakostiem zobiem vēl kaut ko ķeksīša pēc drukā aukšā. Tomēr, lai arī kā gribētos pamēģināt tikai pastudēt un freelanceet, tik un tā es neko nepārmetu nevienam par to, ka manā situācijā man ir jāstrādā, lai atļautos vispār justies kā cilvēks ..reizēm.Tā ir pieredze, ko man neviens neatņems. Un pat ja notiek tā kā vakardien, kad asarām acīs es cenšos koncentrēties uz to, kas jādara ar rūgtumu kaklā un neziņu, kas tālāk ar to visu notiks. Šinī brīdī man akadēmiskā vide ir piķa mella tumsa, par kuras nepieciešamību manā dzīvē man nav pārliecības. Bet iespējams, ka šinī brīdī arī var likt priekšā to "the captial of the world" exmēra teicienu par emocijām, kas rīvē kanti lielajiem plāniem..