šī nedēļas nogale bija tas kas man bija vajadzīgs. lai arī tajā pašā laikā saprotu ka bija jāmācās un tomēr. neko nenožēloju :)
5dien vienkārši neko nedarīju, čiloju dīvānā, skatījos Hariju Poteru [neko citu nerādija pie omītes], lasīju žurnālus un devos gulēt. čučēju līdz 12.30 [jā. es beidzot gulēju!] kāds tas ir miers!

No rīta ielūkojos telefonā, un naktī bija zvanījis kāds ļoti sen neredzēts un foršs cilvēks, bija zvanījis Ivars, un lāsma, un vēl kaut kas. bet vislielākais pārsteigums bija par Martu. Viņa bija pilsētā!
Satikāmies.iedzērām fp tēju, meklējām kādu cilvēku bet nejauši uzskrējām virsū pavisam citiem. Un tā Ballīte!!!!!!!! Tā foršā ballīte. neaizvēru ne acis. tikai tagad ballīte beidzās. TIKAI TAGAD! man pazudusi svētdiena, jo saplūda ar sesdienu, bet kāda starpība? :)
Pie brāļa bijām, tur viņš atstāja sava mitekļa atslēgu, izēdām mājas viņam [nu es ceru ka viņš nedusmosies :)], nauris atplīsa uz 7h [no 20.00 - 03.00] marta čučēja no 03.00 - 8.30 a man gulēt neļāva neviens. :) un tomēr tāds prieks. jo es šodienā par spīti visam vismaz dienas sākumā biju visaktīvākā :D [nu dienas beigās man vienkārši alus vēderā daudz bija :)]runājām. daudz runājām 3atā. tad kamēr martiņš čučēja, uztinām kāsīti. izdomājām dažus street logo projektiņus. tad devāmies pie manīm 3atā. paēdām. devāmies tālāk. iedzērām alēnus. kļuvu par mācekli, ar visām vārdumaiņām. joprojām mācekļa aprocīte man ir ap roku. Rīt 14.00 man zvanīs. jāiet kaut kur tālāk. atklāju daudzus melus, sasmējos, piedzēros, izbraukājāmies ar mašīnu, puiši atveda mājās mani [tad marta aizbrauca uz rīgu atpakaļ], pamodos, atnāca lāsma, atkal zvanīja, gāju laukā, aizbraucām uz nīcu lai uzpīpētu un frāze: "cikos rīt beidzas skola? sensejam atkal jāmāca savs māceklis" :)

šīs nogales labākās frāzes un atslēgas vārdi:
"Man ir slikti. (Kas tev noticies?) es pārēdos un izdzēru 1pudeli martini, ko man darīt?" :) [šis uzjautrināja daudzus :D bet ne sliktā nozīmē]
"Kāds ir saminis manu mandarīnu"
"Cilvēkam nepiestāv domāt"
"Rūtiņlapas kāsis"
"Es klausos RnB, Hiphopu un Repu, mīļākā grupa Black Eyed Peas" vai arī "Cik pulkstens? Iedosi nummuriņu?" :D :D [šīs bija 6/7gadus vecas debīlas atmiņas]
"Caur sāpēm uz zvaigznēm" [sensejs iemācija :D]
"Martas renčuks un kamēr pie naura ciemojas Parisa, es vācu viņas suni"
"Igors neklausa!"
"boom"
un jā. šī diena bija neaprakstāma. [tas ir. divas dienas :)]

Sasodīti nejauks un nepateicīgs dienas ritms. kopš 1dienas gulējusi esmu pāris stundas, bet nu jā. Tauta nav aizmirsusi ko varonis teica - "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!". Rodas sajūta ka Latvijā studentiem dzīve tam vien ir pakārtota, lai varētu tikai mācīties [un ja to kādu dienu neizdari, tad mācies vairāk un kārto parādus] un kad izmācīsies varēsi iet lielajā dzīvē lai strādātu. Daudzsološi. Vemt no šīs ieprogrammētās robotsistēmas gribās.
Visi studenti tiek potēti, ka jāmācās sevis dēļ, vēlāk noderēs.. Gribās vienkārši visus ar tādu mieru un apātiju pasūtīt dirst, lai paši sev tos sūdus baro iekšā. Ir jāmācās. Protams. bet ja es zinu ka ir lietas, kas mani neuzrunā, kas nekad nebūs saistītas ar manu nākotni, tad kam man piesārņot savu domāšanu? Tāpēc ka izglītības ministrijai tā patīk? Ja vien būtu tādas izvēles iespējas. Es mācītos daudz un ar patiesu baudu. Bet tā patiesā bauda izcili reti parādās, pārāk daudz no manis grib.
Miera lapsa pēdējā laikā tāda nemierīga. nu tā gadās, jā.

Es uz mirkli vakar apjuku. ja es baidītos, es pat teiktu, ka nobijos, bet es esmu iemācījusies nebaidīties [ja vien tie nav zirnekļi vai čūskas]. Jutu kā mani kāds spiež zemē, neļauj elpot. Jutu kā man sāp. Likās ka mani pārņem lēkme, kuras laikā pat pakustēties nespēju. Tā es zem divām segām trīcēju. bet ne no izbīļa, ne no sāpēm. šķiet tas bija apjukums.
un tad pēkšņi tajā vietā kas ir dvēseles spogulis sāka plūst asaras. Kāpēc? es nezinu joprojām.
Varbūt tāpēc ka likās ka esmu pazudusi? Pazaudējusi sevi? Man ir apnikušas viltus emocijas. Varbūt vakarnakt izlauzās ārā manas patiesās sajūtas? Es nedzirdu vairs. ne ko runā draugi, ne ģimene. es nevienu nedzirdu. es vairs nemāku klausīties. Vai man ir nozagta dvēsele? Kurš ir paņēmis manu laimi? Tā bija mana. Pati viņu biju nopelnījusi, ar rūpīgu darbu.
Tēvs pat šodien teica: "Tu man esi apnikusi. Es gribu, lai tu ātrāk aizbrauc uz Dāniju." Es pati sev esmu apnikusi. Bet pati no sevis nekur aizbraukt nevaru. ...

ļauj man iet. ļauj man redzēt. man vajag zināt.
patiesāko patiesību no tām visām. lūdzu ļauj man iet.
liec man lidot. liec man aizsniegt debesis ar pirkstu galiņiem.
un tad liec man nokrist un sasisties. tā būs taisnīgāk. pret visiem.

es skrienu pretī. virzienā kura nav. es skrienu sienā. kā vienmēr sienā.

es protu mīlēt. bet es mīlu vienaldzību. un mana vienaldzība ir neaptverama, negāžama un to neuztrauc, ka patiesībā zem tās slēpjas ciešanas, kuras nevar vairs atrast palīdzību, ka zem tā slēpjas līdzcietība un vaina, arī pareizā mīlestība un sagrauts regejs, bet viņa ir vienaldzība kurai ir vienalga. viņa neilgojas. nepēcviena.

un joprojām stāvu uz mī mažora. tāds ir fizikas likums.

Es pārdevu patiesās pasaules debesis, un pasauli, un sauli,
Lai paliktu tumsā ar savu mēnesi, kuru nokrāsoju zaļu. un atdevu visus sev veltītos melus, kurus jūs kā skaistu prozu sniedzāt, lai es kļūtu viegla.
Manī vairs nav nekā. Tur ir dūmi. Tikai sadegušas atmiņas, kas aizpildītas ar skumjām, vienaldzību, badu un brīvību.

Viņš teica ka brīnās par manu ikdienu.
Jo es nekrītu un neprotu salūst.
Lai kā es vēlētos kliegt, raudāt, un saplēst visu kas ir manā ceļā,
Es brīnos vēl, ka mans ceļš ir tik gaišs. šis ceļš.
Nekad nesaki ka vēlies pamosties man blakus.
Es labprātāk skaitīšu dienas līdz sāksi mani ienīst.
Tomēr saki kā tu jūties, kad esi viens un vientuļš kopā ar mani.
Un varbūt tu esi tas kas nekrīt un nelūst?
Varbūt patiesībā tu esi tas kas vēlas izšķaidīt visu ejot mājās viens?
Bet es nekad nemīlēšu tevi. un varbūt sevi arī nē.
Un kādu dienu smaids tavā sejā mani izraus no dvēseles sāpēm, un es tevī raudzīšos ar smaidu.
Pasniegšu tev cigareti un kafiju agrā rīta stundā,
Un ļaušu justies vientuļam. Tā pat kā jutīšos es.
Tik daudz noteikumu, ka nespēju vairs paelpot.
nocel tos no manis. ļauj elpot un skumt tā kā to vēlos - kopā ar tevi.
jo tikai kopā skumstot var saņemt mierinājumu pārmetumu vietā.
Tomēr saki, kā tu iebridi sūdos un atklāj, kā man no tiem izpeldēt.
runā, jo mēs abi esam pietiekami vientuļi, lai to varētu atļauties, no sirds.
Es nekad tevi nemīlēšu. jo vienmēr būšu es. un sevi arī nē.
es gaidīšu, līdz sajutīšu.

Es nesaprotu. es patiešām nesaprotu.
Es mīlu cilvēkus, bet es vairs to nevēlos izrādīt. Patiešām nevēlos.
Es gribu lai man būtu vienalga. Varbūt tāpēc es palēnām kļūstu par alkoholiķi, varbūt tāpēc pēdējā laikā sanāk ar zaļumiņiem aizrauties.
Es gribu lai visi domā ka esmu maita [vai arī lai to redz].
Es gribu atpūsties no visa.
Es gribu lai neviens nepamana mana svara samazināšanos.
Es gribu lai man nesāp mugura un lai man nesāp nieres.
Es gribu atrast savas prioritātes dzīvē un saprast kam es esmu domāta, kas man noderēs un kas nē.
Es gribu savādāku vakardienu, un savādāku rītdienu.
Es gribu kļūdīties vēl daudz un mācīties no kļūdām.
Es gribu mieru.
Es gribu būt gudra.
Es gribu pārāk daudz.

Man ir uzlikts kāds zīmodziņš - "Ja esi aizņemts, tad es tev noteikti iepatikšos"?????? Es vairs nevaru to izturēt. pārāk bieži pēdējā laikā. Es pat nezinu vairs ko darīt. Nodevu jau tuvāko cilvēku, bet noteikti zinu ka tādā veidā vairs nenodošu nevienu. NEKAD. Jo es šobrīd par to ienīstu sevi, un ienīstu tos, kas tā dara. Un lai cik tas dīvaini nebūtu, es esmu vīlusies. Daudzos. Un pēdējā laikā aizvien biežāk. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties par dažiem cilvēkiem, ka varētu iepatikties viņiem, ka varētu likties viņiem iekārojama, pat tad, ja viņiem MĀJĀS ČUČ DRAUDZENES, kur ir cilvēku sirdsapziņas?.. Es pat nemēģinu vairs nevienam iepatikties, es nemēģinu būt ne forša, ne laba, ne jauka, ne smuka..tieši otraadi. es mēģinu padarīt sevi par nožēlojamu. Es mēģinu panākt, lai nevienam negribētos runāt ar mani. Es mēģinu būt neinteresanta un mēģinu iztēloties ka man neinteresē neviens cits. Es vienkārši nodzeros un baudu dzīvi, un man pat nav nekādas sajēgas, kā es viņu baudu, jo es neatceros. Pārāk daudz reibinošu produktu. Bet es noteikti zinu ka 5diena bija laba. Tā izdejoties... un pats labākais, ka es neatceros ar ko es dejoju, neatceros vai pazinu vai nē. Un tas ir forši, jo ja gadījumā tas bija kāds aizņemts cilvēks, mani nemāc šobrīd sirdsapziņa. Es atceros tikai to ka labi izdejojos..

un jā. es ceru ka neviens aizņemts vīrietis vairs mani nemēģinās noskūpstīt, jo man tik ļoti nepatīk atraidīt. bet pēdējā laikā "nē" pielietojums ir mana stiprā puse, un mazliet ar to arī lepojos.

ES VISIEM BŪŠU MAITA, BET MAITA AR TĪRU SIRDSAPZIŅU!!!!!!!!!!!!!

Nekad neesmu jutusies tik apjukusi. bet šis apjukums ir tik īpašs. šobrīd.
Kas? vai rudens manī iedarbojas kā mulsums? kā tauriņi vēderā un tāds savāds prieks?
es zinu ka ar labiem cilvēkiem notiek labas lietas, un es zinu arī to ka ja kaut kas notiek tam tā ir jānotiek, tieši tāpēc varbūt man sāp mazāk lietas kuras citiem sāpētu vairāk un ilgi. tātad izskaidrojums tam ja ar mani labās lietas nenotiek ir pavisam vienkārš - vai nu es neesmu laba, vai arī labās lietas mani ir aizmirsušas.Bet kāpēc tā sajūta ir tik dīvaina? Tāda itkā ar mani visas dzīves laikā notiek kaut kas labs. Varbūt labās lietas mani nav aizmirsušas, jo dzīve zin ka man pietiek ar mazumiņu? Varbūt viņa redz ka esmu laimīga vien ar to, ka man ir dota šī iespēja dzīvot?
Es vairs negribu dzirdēt citu sāpes. Kāpēc neviens nedelās ar mani priekos? vai cilvēkiem šķiet vieglāk uzgrūst savu nastu otram, lai vienu sāpi veltu uz vēl kāda cilvēka pleciem? man nesāp manas problēmas. bet man sāp ja es zinu ka maniem draugiem sāp.
Man gribās satikt savu mīļo mazo Amandiņu ar kuru tik ļoti sen nav runāts. parunāt par dzīvīti. Šis cilvēks mani tik ļoti pozitīvi uzlādē un iedvesmo. Un varbūt arī šī ir mana lielākā dzīves dāvana. satikt tādu cilvēku kā viņa. Tādu ar kuru es drīkstu runāt par visu. Tādu kurš zin visu, es jūtu to ko vēlas viņa un viņa jūt mani. es to zinu. :) NEKAD. nekad nenovēlu šim cilvēkam neko sliktu. Stāvēšu viņai klāt kā mazs sargeņģelītis brīžos kad viņa dos ziņu par savām skumjām un priekiem.
Un mans lācītis. Ko es bez viņa? arī viņa ir mana dāvana, ļoti dārga dāvana :) arī viņa ir no cilvēkiem kas spēj novērtēt īstās lietas. un tā pat kā mazo Amandu nekad nepametīšu grūtos brīžos.. :)
un vispār. es varu justies bagāta ar saviem draugiem. un lepna. viņi visi ir tik forši.. :) visi visi visi..

Man joprojām galvā skan frāze: "Ak tu mazais pirāts :)" bet vēl spēcīgāka ir: "Iedod bučiņu, tad man būs sirds mierīga un varēšu doties mājās." Nu pasakiet ka šāds teksts neiekustina sirsniņu? Es ļaušos. Es ļaušos sajūtām, kurām nedrīkst ļauties. bet secinājums man ir tikai viens. lai arī kā, ir jāprot atrast īstie vārdi īstajā laikā un es iemīlēšos. tieši tā kā to ir pratuši mani draugi. :)

nekad neesmu mācējusi klausīties tikai savā intuīcijā, jo vienmēr prāts ir spēcīgāks.. un ja gadās ka intuīcija gūst uzvaru, tad prāts tiek izslēgts.. es nesen nolēmu savu liktens izvēli. beidzot būdama pie apziņas un klausoties savā sirdsbalsī. tagad būs vēl daudz izvēļu.. bet es iešu uz to, lai sirds man būtu tīra un gaiša.. es ieradīšos palīdzēt, un satikšu tos kurus man jāsatiek.. :) tas tā. mērķis un plāns turpmākajiem dzīves gadiem.. :)par naudu nevar nopirkt visu. un ilgāk dzīvojot, es saprotu ka naudai nav vērtības.. tā ir tikai savu egoistisko vajadzību apmierināšana. par naudu nevar nopirkt sajūtas, nevar nopirkt dvēseli, nevar nopirkt sirsnību, atklātību, likteni jaunu, labas domas... nevar nopirkt spēkus iekšējos, atklāsmes, astrālas lietas, zvaigznes, pat mieru var rast ikviens pats sevī un tam nav nepieciešama nauda.. :) bet labi.. ne par to..

es šobrīd jūtos tik dīvaini.. ir tik daudz lietu ko es zinu, bet es neteikšu, jo tā ir mācība - klusēt. katram ir savs liktenis, kurā iejaukties nevajag. jā. man reiz kāds teica ka svešu liktenī iejaukties nedrīkst, ja vien tu nejūti iekšēju vajadzību pēc tā. un tomēr ir tik grūti... bet es klusēšu. es protu turēt noslēpumus. es mīlu savus draugus, un tieši aiz cieņas pret viņiem, es neko neteikšu.. ja reiz visi paši savā starpā ko uzzinās, tad tā tam būs jānotiek. ja kāds uzzinās tad, ja es ko teikšu - tad tā tam nebūs jābūt.. būs jābūt tikai tad, ja mana sirds jutīs ka tā ir labāk un pareizāk... :)

Pasaulei ir vārds, zem kura tiek paslēpts viss, un arī pats paslēpties vari.vēl neesmu šo vārdu atklājusi, bet tas nenozīmē ka viņš nav..
Gribētos izlasīt uz ziņojuma dēlīša, kurš visiem būtu apskatāms: Tu kādam esi vajadzīgs, kāds ir tik pat vajadzīgs Tev, un kad jūs tiksieties, visa pasaule nodrebēs, debesis atdzims, un kāds jau būs pagatavojis debessmannā tikai jums...
Es nealkstu pēc mīlestības, vai citādām šādām lietām, bet man apnikusi vientulība.. Vientulība pie kuras esmu jau pieradusi.. Visvairāk man bail, no tā, ka nespēšu aiziet no tās. Un tas ir tik ļoti dīvaini.. Kāpēc man būtu jājūtas dīvaini vientuļai, ja apkārt ir tik daudz foršu cilvēku kuriem varētu atklāties?! Bet es nemāku nojaukt to mūri. Varbūt tā ir paranoja, ja liekas - līdz ko kādam pastāstīsi par tevi pasmiesies?! jo vienmēr jau pasmejas, bet nekas :) varbūt tā arī ir labāk.. jo es nejūtos skumji, esmu laimīga. vientuļa un laimīga..

ak. jā. man prieks, ka kāds cilvēks man atvainojās. pirmo reizi jutos tik labi, ka kāds jutās vainīgs par mani, par to, ka varētu bijis ko nodarījis. Bet visvairāk mani priecēja tas, ka šis cilvēks palika priecīgāks pēc tam kad paziņoju ka viss kārtībā :) [patiesībā, pirmais cilvēks manā mūžā kurš man atvainojas tā no sirds.. :)]

un jā. fontaine festival bija vērtīgs pasākums, cilvēki kas tur nebija, ir daudz zaudējuši, tā nebija nodzeršanās, tā bija apreibināšanās no mūzikas..un Jimmy Cliff.. no klifa visiem sirsniņā tāda laimīte. tad kad viņš uz skatuves nodarbojās ar "saules sveikšanu" jeb jogu. vienkārši tā enerģija. un tā prieka sajūta. un tas viss. cik ļoti pozitīvs tas cilvēks ir, un cik ļoti vajag saudzēt pasauli, un par to, ka mēs negribam vēlvienu vjietnamu un kariem nē.. nu tas viss.. liek smaidīt :) es pat sajutos tik labi, ka likās ka pasaulei problēmu var nebūt, ja vien visi spētu ieraudzīt gaismiņu un sadzīvot, necīnītos pēc bezjēdzīgas varas un naudas, bet mēģinātu nabadzīgos pabarot, un vājos aizstāvēt... mīlu regeju. :)

PEACE! V