vai zini kā smaržo prieks, atmiņas un laime?! es zinu. ļoti skaisti smaržo.
līdzīgi kā fotoalbūms, tikai mazliet labāk..

visam ir savas smaržas, un es zinu ka mana bērnība smaržo pēc kafijas. Tās ko māmulīte dzēra. vasara smaržo pēc puķzirnīšiem. jā. agrāk man vienmēr dāvāja puķzirnīšus vasarā..[pēdējā laikā gan šīs puķītes redzējusi neesmu..]
bet tad bērnība paiet, un tu viens mētājies kaut kādos pasaules nostūros. Mājās valda haoss [kurš reizēm pat tīri labi patīk], kādu sāk iemīlēt (piemēram dzīvi) kas mājās rod vēl lielāku haosu.. bet no tā nebaidās. nebaidās tik ilgi kamēr par to nesāk pārmest.. un brīdī kad sāk, mēģinu to uztvert viegli, viegli.. lai neizraisītu kādu nejauku strīdu ar pārējiem, bet tas vieglums šķiet spēj nokaitināt vēl vairāk, jo nav ne aizstāvības runas, ne iemesls kāpēc ir tā kā ir. tā ir pašplūsma. neizvēloties nevienu galējību un spējot/mācoties kontrolēt sevi, domas, savu pasauli.. bet cik tad tā "sava pasaule" var būt stipra, ja kaut negribot sanāk būt atkarīgam no kāda?! Protams, katrai atkarībai ir arī sava labā puse. Cigaretes dūms un process ir bauda. Itkā jau pelēks dūmu mākonītis, kurš cīnās ar plaušām, un kādu dienu iespējams tās piebeigs pavisam, un kad viena tiek nodzēsta, pēc laiciņa tiek paņemta vēlviena, vēlviena, un vēlviena. Šķiet, ka tas nebeigsies nekad.. gredzens, kurš pārplīsīs tikai brīdī, kad būs liels liels iemesls un griba. un kā ar citām atkarībām?! Ar atkarību no vecākiem?! tas pats. gribās aiziet un beigt būt nelielam parazītam vecāku skavās, bet tas nav tik viegli. vēlme sargāt viņus ar savu mīlestību ir pietiekoši liela.. Man traucē doma, ka dzīvoju uz viņu rēķinu, bet tajā pašā laikā radu haosu viņu vidē[garīgajā arī]. ne aiz naida, bet aiz savas gribas caur visu respektēšanu, mīlestību un cieņu.. es rēķinos ar viņiem, bet mana dzīve nav pakārtota viņiem, tieši tāpēc jūtos parādā. parādā atrast darbu, atrast savu miteklīti kurā viņiem netraucētu, lai viņi netraucētu man.

Tas nozīmē ka man ir divas kājas - ar vienu es cenšos atspārdīt durvis uz neatkarību, kamēr otra stāv vēl vecāku virtuvē :)

un tomēr?! kas nekaiš dzīvojot ar tik foršiem cilvēkiem. Tomēr jūtos kā cilvēks bez pajumtes, jo es īsti neesmu noskaidrojusi kur ir manas mājas. šeit, kur es parādos reti un zinot ka mani joprojām gaida un mīl, vai tur ārā, lielajā pasaulē, kur ir tik daudz un vēl mazāk..

no ko. Laikam jāsāk ar vakardienu.. starp pienenēm ziedoša un pati kā pienenīte. [lai gan, man drīzāk prātā ienāca laimīgais bambuss(tam ir savs stāsts..)]

no aizaizvakardienas 14.00 līdz vakardienas 5.30 nebiju aizvērusi ne atstiņu [tas nozīmē, apmēram 40h negulētas] Ballītes.tad kā gadījās kā ne, 12.00 bija jāmostas. [ingaram un lienei izlaidumiņš]..aizbraucu, nosveicu. tad visai ātri pagāja vēl 3h, kad bija jādodas pie mīļummīļā drauga - Luija uz izlaidumu. Ko mēs uzdāvinājām?! Dainis ūdensroziiti, visādi tur puķes, un tā, zigis un kārlis otas, hardijs un agne mazu alkoholpudelīti [nu puķes komplektā] un mēs ar karīnīti - laimīgo zaļo bambuskociņu, nopirkām ļoti ļoti jauku kartiņu, šampanieti un zefīrkastiiti. tas viss bija ļoti. tiešām ļoti skaisti.draudzīgi.mīļi..

tālāk devāmies pie luija. aliņi pāris un tā.. (pašbrūvētais vislabākais, jo šodien galva nesāp, pat ja esmu dzērusi daudz ko citu..)
tad nu mākslas skolas ballīte,jumts, dziesmas, cigaretes, anarhija, brīvība, cita vide.. [asinis,vēmekļi,smadzenes pret sienu, SLIKTA DŪŠA!]pēkšņi, dzirdu ka kāds visu laiku bungā. es atslēgusies mākslas skols tualetē pie poda. ieslēgusies viena.. [hm?! kas/kā/kapēc nezinu.. ] izrādās,dežūrtantiņa jau kādu laiciņu bungājās..attaisu durvis, tante saka, ka ļoti uztraukusies, un ka visi jau aizgājuši.. atslēdz durvis/izlaiž laukā.. kautkur veļos / gāžos[laikam mēģināju uz māju pusi]..kad pēkšņi kāds sauca vai kaut kā tā. izrādās tas bijušais draudziņš, kurš nolemj pavākt artu. [daudz ko neatceros pa vidam]. tad netiku vaļā no ģima bilana [nu salducis ļoti līdzīgs viņam..] bet kautkā atgāju no alkohola. tad nu sekoja ie;sana uz fonteinu [nezinu kas tur darijās] un beigu galā - ar zigi devāmies pie luija. luijs gulēja, necēlās, atslēga bij nolausta, luijs bija pazudis.. ;D tad nu devāmies pie manis. itkā gulēt. viņš ir idiots, es laikam lielāks.. [tāds laikam bija secinājums.] bija kautiņš gultā, un bučas, un lamas un viskautkas bija. bet atmiņā sēž viens ļoti interesants brīdis. izlamājušies, izkāvušies, cīnoties pret viņu, pret viņa bučām, pret to ka viņš skatās uz mani, cenšoties atgrūst, bet saprotot ka esmu pārāk vāja. ka viņš manas rokas vienkārši tur. man sēž virsū. bet tas brīdis - pēkšņi pēc visa attopos puskaila, viņš puskails. gultā sēžam un vienkārši tik ļoti samīļojušies. apķērušies. viņš tik stipri. tajā brīdī bija labi, un lai tā arī paliek :) man ir vienalga, un es ceru ka arī viņam.. [vai arī es gribu iestāstīt ka man ir vienalga, un gribu lai viņam arī būtu :)] bet man patīk kā viņš raustijās no vecākiem maniem, un man patīk mammas reakcija :D [es man liekas ātrāk no mājām gribu tikt ārā :D](tikai sakārtošu istabu un paēdīšu :) )

SECINĀJUMS: nekad nedzert ja bijušais draugs arī ir dzēris, un nevest viņu mājās, ja mājās ir vecāki :D

pēc seksa man vienmēr ir paticis tas mīļums un uzmanība, rūpes. arī pirms. un tas laikam ir tas ko es vēlos.

Uznāca rakstīšanas prieks.
Ziniet?! tā jau runā, ka ja ir negatīvo emociju lādiņš, tad viņas kaut kur ir jāizliek, un vislabāk esot tās uzrakstīt, izdusmoties uz papīra, nu.. tā nu es laikam nolēmu izmantot virtuālo papīru.

Es negribu dusmoties. bet es dusmojos. uz sevi. Ir tik grūti, ja apkārt ir tik daudzu cilvēku, kuriem sāp, un ka tu neko nevari izdarīt. Un tik līdz centies un pieķeries kaut kam klāt, vecie notikumi beidzas, bet pavēršas jauni mēsli. Tik bezcerīgi, tik apnicīgi visu laiku vārtīties viņos. Nu nav jau tā, ka es nespēju palīdzēt, es spēju, vienmēr uzrodas kāds cilvēks, kurš pasaka "Es nezinu ko būtu darījis/darījusi, ja tajā grūtajā brīdī nebūtu bijusi tu man blakus". bet man bail. man bail ka mēs nekad nepieaugsim no problēmām, no ikdienišķām lietām, man bail, ka nekad netiks pilnībā novērtētas pašas dārgākās vērtības.. Lai nu kā, tas mans darbs - palīdzēt, pat ja nesaņemu to paldies, bet ne jau par to es dusmojos.

Es dusmojos par to, ka par savām problēmām nevaru/nedrīkstu/neuzdrošinos runāt ar apkārtējiem. Es trīcu, vāros iekšēji. Es skumstu iekšēji. Es... Un pat vakar - domādama, ka esmu atradusi kādu cilvēku kam pastāstīt, pretī gaidot, ka mani samīļos, pretī dabuju viņa sāpi. Un tā notiek vienmēr.. tiklīdz kādam atklājos, cilvēks sāk stāstīt par savām lietām, tāpēc man labāk patīk savus mēslus turēt sevī.. Jo neviens jau nezin kā jūtos tad, kad skumstu. Laikam jau esmu tas cilvēks uz kuru paskatoties - jā, viņai es atdošu savu slikto enerģiju. Bet kā man kāda sieviete teica - tu esi stipra, turpini savu filozofisko dvēseli attīstīt un palīdzi cilvēkiem ar psiholoģijas prasmēm. Tev ir iedzimts. Kas man ir iedzimts?! Tas lai paliek noslēpums. bet ir tas no kā es visvairāk baidos.. bet es cenšos, un ticot likteniem, es zināju ka tam kautkad jānotiek..

Lai nu kā, tā arī ir..kwjehr wiyt ath aodrut adourh gdkj gf ā. jā. te laikam ir jāraksta kāda tad īsti ir mana problēma?! viņa ir liela, bet es nerakstīšu, un nevienam nekad vairs neteikšu, jo nejau kādu tas interesētu tāpēc lai palīdzētu... Visus interesē tīras zinkārības pēc. Un tikai tad kad atradīšu cilvēku, kurš manī tiešām klausīsies, es pastāstīšu sevi viņam. Un tad nelūgšu neko, tikai klusumu. Klusums būtu mani svētki,par to, ka beidzot kāds ir klausijies, un es zinu, ka tad raudātu pat debesis. Un tad lūgtu viņu pastāstīt savu sirdssāpi, jo es zinātu kā viņš jūtas.

līdz nevienam nesāpēs..

apslimusi mazliet.
mazliet dusmīga. uz sevi, laikam, bet vienalga, lai arī zinu ka vainīga esmu es, vainoju skolas politiku. Starpsemestra vērtējums nav īpaši pateicīgs. Stulbs esmu, stulbs palikšu. lidošu kā putniņš. laukā no skolas, kas mūsu sirdīs [sāp un durās].
nu ko. mana pašapziņa ceļās. ko dzīvē sasniegšu? laikam jau neko... bet, pasaulīt, vai zini? darīšu to ko gribu darīt, būšu laimīga, un nostāšos pret visu šo izdrāsto sistēmu. un tas kā tu mani mētā, kā duries, kā centies iegriest.. viss tas padara mani stiprāku. jā. tu smejies par mani, es par tevi. [raudu? nē. par mani neviens neraud, es arī par sevi neraudāšu.]

zināji ka saulriets ir tikai zvaigzne, kura neko nedara?
es zināju. bet man patīk iztēloties, ka tā ir īpaša atvadīšanās no dienas.
es arī gribu atvadīties.... no dienas. no atmiņām. no sevis. no skumjām.

Kļūstot laika mātei par bērnu, un sākot mācīties staigāt pie viņas rokas, un visu laiku kaut ko prasot tiek aizmirst ka nemākam runāt ar viņu..
es gribu pārāk daudz, lai vispār uzdrīkstētos to gribēt...
visvairāk gribu kādu, kurš saprastu mani tam nesakot neko...

uzdāvini foršu vecāko brāli. nu vismaz brāli, kurš ar mani runā, nevis ignorē tāpēc ka ar viņa labāko draugu kontakts ir slikts.

brālīt. parunā ar mani, lūdzu.. pasaki māsai, ka viņa nemaz nav tik nožēlojama, kā viņai pašai liekas..
un brāļa draudzene ir forša. mīlu abus.

tik ļoti pietrūkst. bērns no manis laužas ārā. un man ir tikai viena dzīve.
Dzīvīt, brālīt, laika māmiņ, sakiet, ko man darīt ar sevi? savu dzīvi? kā viņu dzīvot pareizi?

uzrakstiet vai pasakiet kāds laimes formulu, un es dzīvošu pēc tās.

Klusas domas ir radītas tam, lai viņas klusībā arī paliktu.
Tādā kā zārciņā ieliktas un tumšā zemē ieraktas.
Un ja kāds izlems apciemot manu domu kapsētu,
es lūdzu, nepalieciet tur ilgi. Jo viņas klusību un vienatni mīl vairāk. Un ja kāds tur paliek, tad ārā vairs netiek, un pats kļūst par šo kluso domu, un tad doma mirst. Un tikai es drīkstu par šīm domām skumt. Jo tie ir mani mirušie enģeļi, un asins vietā gļotainas sēras. Kapakmeņu vietā ir zeme. un uz zemes viegli ievilkta katras domas dzimšanas un miršanas datums. vecākās jau pagaisušas un grūti salasāmas. bet jaunākās.. pie jaunākajām kraukļi lidinās. Un šad tad es par kraukli kļūstu un klīstu ap savu mirušo enģeļu kapsētu. Reizēm es tur esmu koks, gaiss,skumja, smaids, vilks, lapsa, bet reti es to apmeklēju savā izskatā..
Labi. Labi ka tā.
Un es vēlos savu pasaulīti ideālu. Un mana ideālā pasaule ir laime. visos. visiem.
"Ja tu kaut ko patiešām vēlies, visa pasaule klusībā sadosies rokās, lai tev palīdzētu."

Jauna diena, jaunas domas veco pavadībā.
mp3 pleierīt. šodien sāku apsvert tik sliktas domas, kā piemēram, ko darītu, ja tu man vairs nebūtu.. nu saku godīgi.. neizturētu.. neizturētu ko man stāsta klasesbiedri. neizturētu iet pa ielu.. negribētu nekur iet, neko darīt..
Rīt droši vien atsākšu iet uz zāli. Jāsporto, jāsporto.. Smēķējoš sportotājs[cigaretes par 80% dārgākas, un tas mani kaut kā neiepriecina.].. nu vismaz ēdu es kaut cik veselīgi. tas ir, cenšos.. bet kā pieņemos tā pieņemos..
hmm. un runājot par Uģa pārsteigumballīti.. es jūtu ka tā izdosies :) No visas latvijas brauks. cik dīvaini. un viņš pat nenojaušs.. tas būs forši.. izvilksim to niķīgo depresīvu uģa velniņu.
Un šorīt atcerējos amandas vēstulīti. to kuru viņa zīmēja.. palika mazliet vieglāk.. jo tad kad sakrājas sirsniņā [un pēdējos 6us mēnešus sirdī, galvā un istabā haoss] tad baigi grūti..
nu jā.. jāturās.

Es nezinu.
Es esmu stipra. Tā es domāju.
bet neesmu jau..
Kurš vispār mūsdienās ir stiprs?
Tēvs vājāks par māti, māte vājāka par bērnu, bet bērns ir vājš. Vājāks par visu, un trauslāks arī.. Un tad bērns top par vēl vājāko māti vai tēvu..
Un jā. vienmēr es sev saku - problēmās meklē tās sakni un iznīcini to.. Es jau labprāt. Ja savās problēmās spētu vispār ieskatīties.. esmu tik vaaja, ka bēgu no tām. un varbūt tā pat labāk. vismaz optimisms saglabājas.
Un vēl.. es gribu aizbēgt ne tikai no problēmām. gribu aizbēgt no visiem mīļajiem.
Šķiet, "ja vien atkal iemīlētos, princī baltā zirgā", tad problēmas visas beidzas.. nu vismaz tā šķita..
un tad kad Princis aizjāj, tad nez kādēļ problēmu parādās vēl vairāk..
..Jābūt stiprai.. ES ESMU.

sasodīts, gribu nomirt, klusībā. nogurusi miera lapsiņa alst miera. tāpat nekam dzīvē nederu. cilvēks bez mērķiem, kurš neprot just un mīlēt pareizi, acīmredzot..