tas nav mans pēdējais vārds,

Es uz mirkli vakar apjuku. ja es baidītos, es pat teiktu, ka nobijos, bet es esmu iemācījusies nebaidīties [ja vien tie nav zirnekļi vai čūskas]. Jutu kā mani kāds spiež zemē, neļauj elpot. Jutu kā man sāp. Likās ka mani pārņem lēkme, kuras laikā pat pakustēties nespēju. Tā es zem divām segām trīcēju. bet ne no izbīļa, ne no sāpēm. šķiet tas bija apjukums.
un tad pēkšņi tajā vietā kas ir dvēseles spogulis sāka plūst asaras. Kāpēc? es nezinu joprojām.
Varbūt tāpēc ka likās ka esmu pazudusi? Pazaudējusi sevi? Man ir apnikušas viltus emocijas. Varbūt vakarnakt izlauzās ārā manas patiesās sajūtas? Es nedzirdu vairs. ne ko runā draugi, ne ģimene. es nevienu nedzirdu. es vairs nemāku klausīties. Vai man ir nozagta dvēsele? Kurš ir paņēmis manu laimi? Tā bija mana. Pati viņu biju nopelnījusi, ar rūpīgu darbu.
Tēvs pat šodien teica: "Tu man esi apnikusi. Es gribu, lai tu ātrāk aizbrauc uz Dāniju." Es pati sev esmu apnikusi. Bet pati no sevis nekur aizbraukt nevaru. ...