Funny :)

Teiksim, individuālisms ir garīgā vērtība, nevis materiālā, vai ne?

Vispār atkarīgs kā raugās. Es pat smagi, smagi sveros uz pārliecību, ka viss ir garīgs. Ka materiāls ir gars, so viss pasaulē un esībā ir garīgs.

Bet šeit konkrēti es domāju, garīgās vērtības, kā vērtības, kas motivē esību. Nu un vērtības, jo ar nolūku virzīties uz igaugsmi un progresu. Tātad precīzāk - labas garīgās vērtības. Individuālismu balstītu gan solipsismā, gan identitātē es tomēr peiskaitītu pie nelabām garīgām vērtībām, kas attālina no garīgas izaugsmes un cilvēces reāla progresa.

Bet tad tu saproti, kāpēc man tās garīgās lietas liekas haotiskas un nesaprotamas. Tu saki, ka atšķirt garīgās vērtības no materiālajām jau ir grūti - vēl ir jāatšķir labās no sliktajām. Un jau pašā pirmajā vērtībā par ko ir runa - tu saki, ka individuālisms ir slikts, es saku, ka individuālisms ir labs (un droši vien vismaz 150 miljoni amerikāņu man piekristu, kā arī tie, kam nepatika dzīvot PSRS, bet, piemēram, ķīnieši lielākoties nepiekristu). Tas ir haotiski, tādā ziņā, ka eksistē daudzas dažādas savstarpēji pretrunīgas kārtības, un ir labi jāpazīst katrs konkrētais cilvēks, lai varētu prognozēt, kā viņš reaģēs katrā konkrētajā situācijā.

Jā, es pilnībā saprotu. Es jau arī visu pilnībā nesaprotu pati savās pārliecībās, tikai intuītīvi un nemākulīgi taustos un tiecos uz kaut kādu more authentic expression. Un turpinu runāt par garīgo, reliģisko un mistisko tik vien tāpēc, ka manā pieredzē ar to daudz daudz vairāk sasaucas un atbilst, nekā ar sekulārām vērtībam. Es par to nerunāju aiz pieraduma vai slinkuma, jo esmu nākusi no ekzakta, filozofiska, agnotiska backgrounda, un garīgumu izsecināju ar loģiku nevis kaut kādu sirsnuļošanu un glāsmainumiņiem. Viss sasaucas un atbilsts secīgi džīve parāda ar laiku, un tieši tāpēc ka sasaucas, viens no pamata garīgajiem apgalvojumiem ir ka, nav tāda lieta kā sekulāru vērtību, jo pasauli nevar sadalīt un jāskata kopumā. Tātad vai viss ir nekas vai arī viss ir kaut kas. Un šeit rodas visādi konflikti un jūtu sakāpinājumi un garīgas dilemmas un pat izmisums, jo dzīvojot arvien jāatrod veidi, kā paskaidrot lietas, kam it kā nevar būt nekadas sakara ar pārpasaulīgo. Bet beigās vienmēr izrādās, ka ir, tīri experientially. Un tur tā tieksme tiek piepildīta, leģitimizēta un vainagota.

Citādi, protams, ka es saprotu. Nevar nemaz garīgās lietas likties nehaotiskas, pirms nav radusies pieredze, kas to mainītu. Lai tādu pieredzi iegūtu ir svarīgi būt garīgi atvērtam (kā zinātniekam) un skatīties un pētīt, ko pasaule saka, rāda, tai skaitā ko gurdrākie pasaules cilvēki saka un rāda, un tad skatīties kā pašu prāts un sirds uz to reaģē. Nav citu zināšanas avotu, diemžēl. Ir tikai izvēle, tad paļautie suz informāciju, kas iegūta vai nepaļauties.. gluži, kā kad kāds tev saka ka tevi mīl, vai nu tici vai netici un rīkojies attiecīgi.

Bet šādu pārdomu un pieredžu aktualitāte protams, cilvēkiem rodas tikai dažādos dzīves posmos. Citam pavisam nav aktuāli un dzīvojas nost. Tā kā ķirškokam nav aktuāli ziedēt rudenī.

Un individuālismam arī ir neskaidra daba. Tu vari bū individuāls no pasaulīgiem fenomeniem, kā politiskām ideoloģijām vai cita veida grupām. Bet cilvēks kā tāds nespēj īsti sevi nošķirt no pasaules, jo pasaule viņu izveido no bēbīša kājas, un viss kas viņš ir un kā attiecas pret pasauli būs atbilde viņa pieredzei. So individuālisms nemaz tā īsti nav iespējams. Amerikāņu un vispār rietumnieku individuālisms drīzāk ir kā ego apziņa, assertiveness, kas pārsvarā ir labi un veselīgi, jo tā vairu apziņu, fokusu, prāta asumu, bet ieejot galējībā pieļauj kļūdu domājot, ka spēj sevi totāli nošķirt no savām saknēm un pienākuma pret esību un citiem.

Manuprāt, visādi termini ko cilvēki lieto, bieži tiek pieņemti kā pašsaprotami, ar konkrētu nozīmi, bet tā pat kā ieskatoties dziļi atomā fiziķis redz kaut kadu aizspoguliju un savādas potencialitātes, tāpat slēpjas pats visums ar bezgalīgu laiktelpu zem katra vārda un termina.

Es ar individuālismu domāju tikai savu interešu prioritizēšanu pirms citu cilvēku interesēm (kas praksē ir sarežģīti pamatā tāpēc, ka ir grūti prognozēt, kas ilgtermiņā ir tavās interesēs, un kas nav, tāpēc dažādi indivīdi var nonākt pie atšķirīga viedokļa par to, vai, piemēram, nomest zemē saldējuma iepakojumu ir ok vai nē).

Jā, jo cilvēki ir sasaistīti. Like, literally nothing is straightforward in life! No vienas puses, prioritizējot sevi, tu kļūsti par veiksmīgaku cilvēku un noderīgāku arī citiem, bet dažādās jomās esot atkarīgam no citu darībām, sevis prioritizēšana var izrādīties, šo cilvēku prioritizēšana no kuriem esi atkarīgs/ no kuriem iespaidojies/ kurus izmanto-sastopi savā sadzīvē. Teiksim, lai labi justos ģimenē, ja tev tāda ir, lielā mērā jāprioritizē ģimenes locekļi, jo viņu izturēšanās tevi vai nu nomāks vai cels. Tāpat arī ja gribi labi justies jebkurā vidē, darbā, your neighbourhood, ballītē. Aptuveni know thyself and love thy neighbour.

Ir tāda radikāla doma, ka ir grūti būt priecīgām, kamēr kaut kur ir sēras un nesaskaņas. Bet tad var un vajag darīt visu, lai pasauli celtu, jo tā ir tava vide, no kuras esi atkarīgs. Un besīšanās, noliegšana vai savtīgums pasauli tikai bojā, kas atgriežas arvien lielākos apgriezienos pie paša. Var sākt ar savu mazo rādiusu.

Tā ka var izrādīties ka individuālisms tadā vienkāršā izpratnē nemaz neeksistē.

Exactly.

Bet tam ir arī otra puse. Ir arī tādi kaimiņi, kas tev nepatīk, un kas tevi slikti ietekmē. Teiksim, vai meiko sensu dot 50 centus bomzim pie veikala? Viņš atcerēsies, kur var naudu dabūt, nāks prasīt vēl, nodzers, nāks prasīt vēl, nodzers, un labuma pašam nekāda. Tobiš, jēdzīgāk nedot, vispār, vai arī iedot uzreiz 100EUR, lai pārdozē un liek mieru (kas var tikt uzskatīta par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, so varbūt labāk nē ...).
Vārdsakot, daži ir jāceļ, lai sevi paceltu, citi ir jāignorē vai jāgremdē, lai sevi paceltu, vai vismaz nekristu zemāk.

Jā.. it's a neverending story really. Zināt, kas kuram nāk par labu, kas par sliktu. Jo ir kā saki, ka ar vienu metodi var darīt gan labu gan sliktu atkarībā no konteksta.

Lai celtu labo, ir savā ziņā jāgremdē ļaunais. Bet visas dzīves uzdevums ir atklat kas ir labs un kas ir ļauns. Garīgums dod aptuvenu ieskatu, bet katrs gadījums ir atšķirīgs, džreiz tas ir more obvious, dažreiz eksistenciāla morāla dilemma.

Man ļoti patīk/trigero piemērs ar naudas došanu narkomānam, jo tas ir konkrēts veids kā viņa dzīvi padarīt sliktāku. Tajā pašā laikā, grūti iedomāties straightforward veidus, kā viņam var palīdzēt. Piemēram, ja narkomāns ir tavs draugs vai ģimenes loceklis. Ko tad tev nozīme individuālisms, ko sliktais, ko labais? Tad jāsāk filozofēt un pievērsties smagiem psiholoģiskiem jautājumiem un dilemmām. Tad arī saka love thy neighbour as yourself. Ja tu sevi mīlētu, kā tu par sevi parūpētos šādā situācijā (ne tak raustu naudu vairāk narkotikām), visticamāk disciplinētu un pielietotu mazliet harsh metodes, lai dabūtu sevi atpakaļ.

Ko iesākt ar bagātu draugu narkomānu:D
Individuālisms nozīmē arī respektēt citu cilvēku individuālismu, kamēr viņi tev netraucē. Ja drauga narkomānisms sāk traucēt, tad var runāt, stāstīt kas tev patīk, kas nepatīk un kāpēc. Bet varbūtība, ka tas kaut ko mainīs ir maza - parasti cilvēkiem ir jānokļūst riktīgi sliktās vietās, lai saprastu savas rīcības sekas. Teiksim, kāda ir varbūtība, ka tu mainīsi reliģiju tikai tāpēc, ka man viņa liekas bezjēdzīga? Nekāda. Tu mainīsi reliģiju tad, kad tev kaut kas slikts notiks.
Tas, kur reāli var pielietot skarbas metodes un mazāk respektēt individuālismu, ir attiecībā uz saviem bērniem. Jo, atkarībā no vecuma, viņi vēl nav pilnīgi individuāli, un vecāku pienākums ir panākt, lai viņi tādi ar laiku kļūst, un ir spējīgi labi funkcionēt apkārtējā vidē.

Jā, es domāju iedarboties uz cilvēkiem var tikai tad, ja tava iedarbošanās ir viņu nosacītā plāna sastāvdaļa. Tāpēc dažreiz var šķist pavisam mistiski, kad divi cilvēki ir savesti kopā un alķīmiski viens otru izmaina. Dažreiz vienkarši nav nekādas reakcijas, tikai pretestības sajūta.

Bērni ir lemti vecākiem, tas ir nolikts plāns, tāpēc vecāki tiešām uz bērniem var un astāj dziļas sekas, tajā kā viņu dzīves izvēršas. Vecāki kas to neapzinās, var nodarīt lielu kaitējumu.

Nu tā man arī šķeit, ka viss ir ieplānots. Un individuālisms / brīvā griba eksistē tikai tik daudz, cik saskan ar Dieva gribu.Es zinu, ka tas izklausās neestētiski ateistam. Bet es esmu sapratusi, ka there is somethign to it, un visa mana pieredze uz to norāda. Un jo ātrāk un nopietnāk cilvēks sāk kooperēties ar Dievu, jo efektīgāk un aizraujošāk viņa dzīve sāk ripinaties.

Ir vienkāršāki veidi kā izskaidrot vecāku ietekmi uz bērniem :D

Vai tu esi droša, ka dievs spēlē tajā pašā komandā kur tu? (Vai jums ir kopīgi mērķi?)

Protams, ka ir.

Es tā ceru, bet esmu jau pieņēmusi, ka nekad neuzzināšu. Es pārsvarā nezinu ko vispār daru esībā, drīzāk atbildu uz savām inklinācijām, nojausmēm, vilkmēm, interesi un sirdsapziņu. Mēģinu to visu koordinēt ar garīgu mācību palīdzību, un uzmanos no prāta un sirds nocietināšanās, neizdošanās gaījumos. Tad jau redzēs kas tur beigās sanāks.