Es ar individuālismu domāju tikai savu interešu prioritizēšanu pirms citu cilvēku interesēm (kas praksē ir sarežģīti pamatā tāpēc, ka ir grūti prognozēt, kas ilgtermiņā ir tavās interesēs, un kas nav, tāpēc dažādi indivīdi var nonākt pie atšķirīga viedokļa par to, vai, piemēram, nomest zemē saldējuma iepakojumu ir ok vai nē).

Jā, jo cilvēki ir sasaistīti. Like, literally nothing is straightforward in life! No vienas puses, prioritizējot sevi, tu kļūsti par veiksmīgaku cilvēku un noderīgāku arī citiem, bet dažādās jomās esot atkarīgam no citu darībām, sevis prioritizēšana var izrādīties, šo cilvēku prioritizēšana no kuriem esi atkarīgs/ no kuriem iespaidojies/ kurus izmanto-sastopi savā sadzīvē. Teiksim, lai labi justos ģimenē, ja tev tāda ir, lielā mērā jāprioritizē ģimenes locekļi, jo viņu izturēšanās tevi vai nu nomāks vai cels. Tāpat arī ja gribi labi justies jebkurā vidē, darbā, your neighbourhood, ballītē. Aptuveni know thyself and love thy neighbour.

Ir tāda radikāla doma, ka ir grūti būt priecīgām, kamēr kaut kur ir sēras un nesaskaņas. Bet tad var un vajag darīt visu, lai pasauli celtu, jo tā ir tava vide, no kuras esi atkarīgs. Un besīšanās, noliegšana vai savtīgums pasauli tikai bojā, kas atgriežas arvien lielākos apgriezienos pie paša. Var sākt ar savu mazo rādiusu.

Tā ka var izrādīties ka individuālisms tadā vienkāršā izpratnē nemaz neeksistē.

Exactly.

Bet tam ir arī otra puse. Ir arī tādi kaimiņi, kas tev nepatīk, un kas tevi slikti ietekmē. Teiksim, vai meiko sensu dot 50 centus bomzim pie veikala? Viņš atcerēsies, kur var naudu dabūt, nāks prasīt vēl, nodzers, nāks prasīt vēl, nodzers, un labuma pašam nekāda. Tobiš, jēdzīgāk nedot, vispār, vai arī iedot uzreiz 100EUR, lai pārdozē un liek mieru (kas var tikt uzskatīta par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, so varbūt labāk nē ...).
Vārdsakot, daži ir jāceļ, lai sevi paceltu, citi ir jāignorē vai jāgremdē, lai sevi paceltu, vai vismaz nekristu zemāk.

Jā.. it's a neverending story really. Zināt, kas kuram nāk par labu, kas par sliktu. Jo ir kā saki, ka ar vienu metodi var darīt gan labu gan sliktu atkarībā no konteksta.

Lai celtu labo, ir savā ziņā jāgremdē ļaunais. Bet visas dzīves uzdevums ir atklat kas ir labs un kas ir ļauns. Garīgums dod aptuvenu ieskatu, bet katrs gadījums ir atšķirīgs, džreiz tas ir more obvious, dažreiz eksistenciāla morāla dilemma.

Man ļoti patīk/trigero piemērs ar naudas došanu narkomānam, jo tas ir konkrēts veids kā viņa dzīvi padarīt sliktāku. Tajā pašā laikā, grūti iedomāties straightforward veidus, kā viņam var palīdzēt. Piemēram, ja narkomāns ir tavs draugs vai ģimenes loceklis. Ko tad tev nozīme individuālisms, ko sliktais, ko labais? Tad jāsāk filozofēt un pievērsties smagiem psiholoģiskiem jautājumiem un dilemmām. Tad arī saka love thy neighbour as yourself. Ja tu sevi mīlētu, kā tu par sevi parūpētos šādā situācijā (ne tak raustu naudu vairāk narkotikām), visticamāk disciplinētu un pielietotu mazliet harsh metodes, lai dabūtu sevi atpakaļ.

Ko iesākt ar bagātu draugu narkomānu:D
Individuālisms nozīmē arī respektēt citu cilvēku individuālismu, kamēr viņi tev netraucē. Ja drauga narkomānisms sāk traucēt, tad var runāt, stāstīt kas tev patīk, kas nepatīk un kāpēc. Bet varbūtība, ka tas kaut ko mainīs ir maza - parasti cilvēkiem ir jānokļūst riktīgi sliktās vietās, lai saprastu savas rīcības sekas. Teiksim, kāda ir varbūtība, ka tu mainīsi reliģiju tikai tāpēc, ka man viņa liekas bezjēdzīga? Nekāda. Tu mainīsi reliģiju tad, kad tev kaut kas slikts notiks.
Tas, kur reāli var pielietot skarbas metodes un mazāk respektēt individuālismu, ir attiecībā uz saviem bērniem. Jo, atkarībā no vecuma, viņi vēl nav pilnīgi individuāli, un vecāku pienākums ir panākt, lai viņi tādi ar laiku kļūst, un ir spējīgi labi funkcionēt apkārtējā vidē.

Jā, es domāju iedarboties uz cilvēkiem var tikai tad, ja tava iedarbošanās ir viņu nosacītā plāna sastāvdaļa. Tāpēc dažreiz var šķist pavisam mistiski, kad divi cilvēki ir savesti kopā un alķīmiski viens otru izmaina. Dažreiz vienkarši nav nekādas reakcijas, tikai pretestības sajūta.

Bērni ir lemti vecākiem, tas ir nolikts plāns, tāpēc vecāki tiešām uz bērniem var un astāj dziļas sekas, tajā kā viņu dzīves izvēršas. Vecāki kas to neapzinās, var nodarīt lielu kaitējumu.

Nu tā man arī šķeit, ka viss ir ieplānots. Un individuālisms / brīvā griba eksistē tikai tik daudz, cik saskan ar Dieva gribu.Es zinu, ka tas izklausās neestētiski ateistam. Bet es esmu sapratusi, ka there is somethign to it, un visa mana pieredze uz to norāda. Un jo ātrāk un nopietnāk cilvēks sāk kooperēties ar Dievu, jo efektīgāk un aizraujošāk viņa dzīve sāk ripinaties.

Ir vienkāršāki veidi kā izskaidrot vecāku ietekmi uz bērniem :D

Vai tu esi droša, ka dievs spēlē tajā pašā komandā kur tu? (Vai jums ir kopīgi mērķi?)

Protams, ka ir.

Es tā ceru, bet esmu jau pieņēmusi, ka nekad neuzzināšu. Es pārsvarā nezinu ko vispār daru esībā, drīzāk atbildu uz savām inklinācijām, nojausmēm, vilkmēm, interesi un sirdsapziņu. Mēģinu to visu koordinēt ar garīgu mācību palīdzību, un uzmanos no prāta un sirds nocietināšanās, neizdošanās gaījumos. Tad jau redzēs kas tur beigās sanāks.