Jā, es pilnībā saprotu. Es jau arī visu pilnībā nesaprotu pati savās pārliecībās, tikai intuītīvi un nemākulīgi taustos un tiecos uz kaut kādu more authentic expression. Un turpinu runāt par garīgo, reliģisko un mistisko tik vien tāpēc, ka manā pieredzē ar to daudz daudz vairāk sasaucas un atbilst, nekā ar sekulārām vērtībam. Es par to nerunāju aiz pieraduma vai slinkuma, jo esmu nākusi no ekzakta, filozofiska, agnotiska backgrounda, un garīgumu izsecināju ar loģiku nevis kaut kādu sirsnuļošanu un glāsmainumiņiem. Viss sasaucas un atbilsts secīgi džīve parāda ar laiku, un tieši tāpēc ka sasaucas, viens no pamata garīgajiem apgalvojumiem ir ka, nav tāda lieta kā sekulāru vērtību, jo pasauli nevar sadalīt un jāskata kopumā. Tātad vai viss ir nekas vai arī viss ir kaut kas. Un šeit rodas visādi konflikti un jūtu sakāpinājumi un garīgas dilemmas un pat izmisums, jo dzīvojot arvien jāatrod veidi, kā paskaidrot lietas, kam it kā nevar būt nekadas sakara ar pārpasaulīgo. Bet beigās vienmēr izrādās, ka ir, tīri experientially. Un tur tā tieksme tiek piepildīta, leģitimizēta un vainagota.

Citādi, protams, ka es saprotu. Nevar nemaz garīgās lietas likties nehaotiskas, pirms nav radusies pieredze, kas to mainītu. Lai tādu pieredzi iegūtu ir svarīgi būt garīgi atvērtam (kā zinātniekam) un skatīties un pētīt, ko pasaule saka, rāda, tai skaitā ko gurdrākie pasaules cilvēki saka un rāda, un tad skatīties kā pašu prāts un sirds uz to reaģē. Nav citu zināšanas avotu, diemžēl. Ir tikai izvēle, tad paļautie suz informāciju, kas iegūta vai nepaļauties.. gluži, kā kad kāds tev saka ka tevi mīl, vai nu tici vai netici un rīkojies attiecīgi.

Bet šādu pārdomu un pieredžu aktualitāte protams, cilvēkiem rodas tikai dažādos dzīves posmos. Citam pavisam nav aktuāli un dzīvojas nost. Tā kā ķirškokam nav aktuāli ziedēt rudenī.