Un individuālismam arī ir neskaidra daba. Tu vari bū individuāls no pasaulīgiem fenomeniem, kā politiskām ideoloģijām vai cita veida grupām. Bet cilvēks kā tāds nespēj īsti sevi nošķirt no pasaules, jo pasaule viņu izveido no bēbīša kājas, un viss kas viņš ir un kā attiecas pret pasauli būs atbilde viņa pieredzei. So individuālisms nemaz tā īsti nav iespējams. Amerikāņu un vispār rietumnieku individuālisms drīzāk ir kā ego apziņa, assertiveness, kas pārsvarā ir labi un veselīgi, jo tā vairu apziņu, fokusu, prāta asumu, bet ieejot galējībā pieļauj kļūdu domājot, ka spēj sevi totāli nošķirt no savām saknēm un pienākuma pret esību un citiem.

Manuprāt, visādi termini ko cilvēki lieto, bieži tiek pieņemti kā pašsaprotami, ar konkrētu nozīmi, bet tā pat kā ieskatoties dziļi atomā fiziķis redz kaut kadu aizspoguliju un savādas potencialitātes, tāpat slēpjas pats visums ar bezgalīgu laiktelpu zem katra vārda un termina.