Es negribu neko prasīt, jo negribu cilvēkiem likt justies, ka viņiem ir lietas jādara manā vietā. Vienīgais, ko es pieļautu, un uz ko es ka idiņa ceru, ir kaut kādu iniciatīvu, kad cilvēki redz, ka man ir grūti.

Un ja tā nenotiek, tad es vienkārši secinu, ka lai cik reizes es mēģinātu domāt, ka esība ir laba, ka tā tomēr nav laba.

kaut kādu iniciatīvu, kad cilvēki redz, ka man ir grūti

nezinu, man šķiet, tā baigi pats no sevis nenotiek. nē, nu, piemēram, tai pašai vecmammai, ko iepriekš minēju, viņa pēc covid nevar pastaigāt, un viņai palīdz cilvēki, izrāda iniciatīvu, bet tā laikam ir tāda vecuma nespējnieku un bērnu privilēģija

vnk pieaugušie savā starpā, pārsvarā jau nē, jo pieņem, ka otrs ir var tikt pats galā, ja neprasa palīdzību (bet ja paprasa palīdzību, tad gan daudzi palīdz). ir, protams, izņēmumi, kas metīsies virsū un iniciatīvos, bet tie vairāk ir tādi "pasaules glābēja tipa cilvēki", kas citādāk nejūtas laimīgi, ja nav kādam nepieciešami/vajadzīgi un kādu nevelk laukā no purva.

esība ir neitrāla, viņai nav ētisku kategoriju labs/slikts. it is what you make of it

Jā this sounds legit. Tāpēc arī dzīve bieži gets me down. Because if it is only you and you have to do everything (because others helping like you were a baby or old person, is morally unjustifyable) it is just too heavy and pointless, and dibious if there is any workable meaning to it. Vienkārši kaut kāda Sīsifa ballīte. Un tikai tāpēc, ka you make of it ka Sīsifa ballīte ir forša, tā pēkšņi nekļūs forša, on the opposite - it will split and torment your brain in even more spectacular ways.