"It is considered to be the oldest saying of Western thinking. (..)

Whence things have their coming into being there they must also perish according to necessity; for they must pay a penalty and he judged for their injustice, according to the ordinance of time."

Modernākā tulkojumā, ar aliterāciju: "Whence things have their origin,
Thence also their destruction happens,
As is the order of things;
For they execute the sentence upon one another
- The condemnation for the crime -
In conformity with the ordinance of Time."

vispaar neredzu laikam vai tas ir komentaars uz ierakstu. bet kopumaa man ar sho nav probleemu, tas kam nav saakuma tam nav beigas, tas kam ir saakums tam jabuut beigaam, lietas viena otru izniicina, kaa dabaa. bet kas gan ir tas crime? rashanaas? lietas jau pashas sevi nerada? kuram tad pieder crime?

Komentārs jau arī ir par būšanu parādā, tikai Anaximandra skatījumā ontoloģiskā parādā. Būšana kā parāds, izcelšanās būt - par ko jāmaksā, saskaņā ar laika nolikto.

bet vai buushana ir paraads vai paraada maksaashana? buut paraadaa jo esi-eksistee, vai esi-eksistee jo ir radies paraads. tas jau mudina uz domaam par karmu un dziives meerkji un tamliidziigi.

bet jaa, diezgan akuraati, taa sajuuta, ka ne uz mirkli nevar atpuusties, jo ar katru elpas vilcienu tu ieelpo mudinaajumu maksaat savu paraadu, rast veidus kaa maksaat savu paraadu, uzzinaat veidus kaa maksaat, mekleet veidus kaa maksaat, luugties dievam lai paraada kaa-kur-kam-cik maksaat, zinot, ka vieniigais, kas var atpestiit no paraada ir naave. protams, paraada atmaksaashana pasham naak par labu, un ja var redzeet cauri gruutiibaam, var redzeet ka tam pamataa ir milestiiba un virtue. redzeet paraadu ir kaa redzeet miilestiibas intensitaati, nepaarraujamu bond, tu esi miileets un droshiibaa tikmeer kameer tev ir paraads. ja nebuutu paraada, tad buutu pamats uztraukumam, jo tad tu patieshaam buutu izoleets un ne-cilveeks, bet tas shkjiet absurdi un neiespeejami - nebuut paraadaa, buut izoleetam. gluzhi kaa maksaat nodokljus ne

cik saprotu, fakts, ka e s i, jau liek atrasties parādā par to, ka esi, parāds tiek nomaksāts, aizejot anihilācijā. interesanti, it kā būšana būtu tāds kā trespassing (a daring venture?), no Laika skatpunkta.

pats gan domāju, ka vienīgais, ko esam parādā, ir mīlestību otram, un tas ir nenomaksājams, neizsmeļams parāds.

varbūt no šī mīlestības parāda, tā sublimācijas, rodas arī pastarpinātās, melanholiskās "būšanas parādā" sajūtas, tikai iztrūkst svarīgākais komponents un mēs visu laiku meklējam, kam un par ko esam parāda, ko esam noziegušies, par ko man tas, vai šī ir mana vieta, atvainojiet, ka eksistēju.

taapeec arii jeezus uzstaajiigi pieprasa, lai paljautos uz vinju, lai ticeetu tikai vinjam, jo, manupraat, taadaa veidaa cilveeks atsakaas no savas nezinjas un maldiigajaam domaam par to kas ir miilestiiba un kas ir 'svariigs' peec civleeka laiciigas (maz)izpratnes, protams, jo cilveeka domas un sapratne ir limiteeta un biezhi maldiiga. bet paklausot jeezum, meegjinot patieshaam saprast, ko vinjsh pauzh, cilveeks kaut kaa veiksmiigaak saprot, kur un kaados veidolos sleepjas shie pienaakumi, droshsirdiigaak iet celju.

protams, nekad neatklaajas visa kopaina, tikai fragmenti, un tas ir jaapienjem un tam jaauzticas. cik es saprotu

veel es domaaju, ka ja saakumaa shi nezinja, par to kaa orienteet un uz ko miilestiibu, rada netaisniibas juutas, ko esam noziegushies un tamliidziigi, varubuut tad vispaar nevajadzeeja saakt eksisteet, un vareetu arii beigt eksisteet, kaada starpiiba. bet tam taa obligaati nevajag buut. jo again, cilveekam nekad nav visa kopaina. es domaaju to vajag sev atkaartot.

varbuut vienkaarshi pieteikshanaas uz eksisteeshanu ir liiguma nosleegshana ka buus jaaiegulda darbs un jaavelta savs laiks. varbuut eksisteeshana nav joyride bet sveets darbs

eksistence ir uzdevums