cik saprotu, fakts, ka e s i, jau liek atrasties parādā par to, ka esi, parāds tiek nomaksāts, aizejot anihilācijā. interesanti, it kā būšana būtu tāds kā trespassing (a daring venture?), no Laika skatpunkta.

pats gan domāju, ka vienīgais, ko esam parādā, ir mīlestību otram, un tas ir nenomaksājams, neizsmeļams parāds.

varbūt no šī mīlestības parāda, tā sublimācijas, rodas arī pastarpinātās, melanholiskās "būšanas parādā" sajūtas, tikai iztrūkst svarīgākais komponents un mēs visu laiku meklējam, kam un par ko esam parāda, ko esam noziegušies, par ko man tas, vai šī ir mana vieta, atvainojiet, ka eksistēju.

taapeec arii jeezus uzstaajiigi pieprasa, lai paljautos uz vinju, lai ticeetu tikai vinjam, jo, manupraat, taadaa veidaa cilveeks atsakaas no savas nezinjas un maldiigajaam domaam par to kas ir miilestiiba un kas ir 'svariigs' peec civleeka laiciigas (maz)izpratnes, protams, jo cilveeka domas un sapratne ir limiteeta un biezhi maldiiga. bet paklausot jeezum, meegjinot patieshaam saprast, ko vinjsh pauzh, cilveeks kaut kaa veiksmiigaak saprot, kur un kaados veidolos sleepjas shie pienaakumi, droshsirdiigaak iet celju.

protams, nekad neatklaajas visa kopaina, tikai fragmenti, un tas ir jaapienjem un tam jaauzticas. cik es saprotu

veel es domaaju, ka ja saakumaa shi nezinja, par to kaa orienteet un uz ko miilestiibu, rada netaisniibas juutas, ko esam noziegushies un tamliidziigi, varubuut tad vispaar nevajadzeeja saakt eksisteet, un vareetu arii beigt eksisteet, kaada starpiiba. bet tam taa obligaati nevajag buut. jo again, cilveekam nekad nav visa kopaina. es domaaju to vajag sev atkaartot.

varbuut vienkaarshi pieteikshanaas uz eksisteeshanu ir liiguma nosleegshana ka buus jaaiegulda darbs un jaavelta savs laiks. varbuut eksisteeshana nav joyride bet sveets darbs

eksistence ir uzdevums