neziņas blāķis, nu un? kontrolfrīkus un varasgribas apsēstos biedē neziņas blāķis un lielais neskaidro variablo permutāciju daudzums. mistiķis savukārt šajā neziņas blāķī peld, simbolizēdams un simboliskojoties

trennēts un ieinteresēti modrs skatiens ir tas, kurš neziņas blāķi spēj uzlūkot nevis kā amorfu haosa gūzmu, bet gan kā pozitīvu iespēju un vēl apceļojamu zemi

jaa labi, bet es vienkaarshi saku, ka dziivot ar nezinjas blaakji, vismaz man, shkjiet kaa dariit lietas kameer zailonis istabaa. bet zilonis vismaz ir zilonis, kameer nezinjaamais vienmeer cilveekam ir drauds, vismaz mazam un parastam cilveekam nevis krutam mistikjim. kaut gan es nemaz nebriiniitos, ka pat mistikjis ir tikai sev iestaastiijis, ka ir kruts un ne no kaa nebaidaas

Protams, ka mistiķis baidās. Bailes ir mistiskas. Bailes un trīsas ir mistikas avots un daļa no mistiskās pieredzes. Un mistiķis nezin. Un šaubās. Tas pieder pie lietas. Atšķirība tik tā, ka nekas netraucē viņam doties pastaigā ar to ziloni. Un ka mistiķa void nav tīrs negatīvs lielums, tā ir arī pilnība, no kā bailes un trīsas sāk sakrist un pāriet uz miera stāvokli, tu neziņas mākonī sāc justies kā mājās. Turklāt nezināmais nav jākoncentrē uz istabas malu kā zilonis. You must unleash it, lai nezināmais piepilda visu istabu, un arī rēgojas aiz loga. Nezināmo nedrīkst pieciest un tad darboties ikdienišķi, strēbt tēju un mizot kartupeļus, kamēr tas stūrī glūn. labāk - total exposure.

labi, bet vai 'pienjemt' nezinaamo vai pat buut exposed, embreisot nezinaamo, vai tajaa nav kaut kas unhealthy un iedomiigs? as in, luuk sheit ir nezinaamais un es esmu tik kruts, ka es vienkaarshi par to priecaashos, buushu zen, humoraa raustiishu plecus un ar spozhaam aciim gaidiishu, kas notiks naakamais, mizoshu kartupeljus un sveetlaimiigi pie sevis nodomaashu 'ak tu nezinaamais, tu gan esi viens, kosmoss ir tik magjisks, un dievs, ek misteerija, ak pasaule!'
man tas vismaz, protams subjektivi, shkjiet kaitinoshi un iedomiigi un slinki. tas ir pret manu dabu, rada frikciju liidz buutnes dziljumiem.

man praats vai jebkas, ko es varbuut apziimeeju ar praatu, bet varbuut tas ir kas labaaks un lielaaks, grib uzmesties nezinaamajam virsuu un iekshaa un to dekonstrueet pa detaljaam un saprast katru siikumu. ne jau agresiivaa, uzbruukoshaa manieree. bet taa, ka tas buutu mans likumsakariigais dziives pienaakums, saprast what am i dealing with here, mans maajasdarbs, mana transcendence, viss paareejais buutu bad faith. ignoreet, vai embreisot nezinaamo paliekot par to nezinjaa - tas buutu bad faith. es negribu buut mistikjis, es gribu nokljuut nezinaamaa viduu un uzzinaat cik vien var.

bet, alas, es juutu ka man ir tik maz ar ko doties shajaa uzdevumaa, nekaadi riiki, ne par vienu no riikiem es neesmu paarliecinaata vai der, sanaak taada random intuitiiva(? nezinu..) taustiishanaas tumsaa.

liidz ko nezinaamaa piesaatinaajums atkal ir pieaudzis, rodas sajuuta, ka ar jauniem speekiem jaametas tumsaa un jaameegjina saprast ar apzinjas gaismu.

visādi svētie murgi un ekstāzes, blisināšanās nav izslēgtas, dažādi cilvēki, dažādas pieejas un reakcijas.
vismaz mani nezināmais rosina domāt, man nav tā, ka viss ir maģisks, drīzāk es redzu lietas un man viņu vietā itin drīz nostājas liela jautājuma zīme. tāpēc es daudz dodos pastaigās, burtiski un pārnesti, un bieži atgriežos jau apmeklētās vietās, jo no vienas puses es it kā zinu, bet no otras puses fonā allaž ir nezināmais, un šķiet, ka jo vairāk cenšos uzzināt, jo vairāk apkārt nezināmā, taču es to uzlūkoju pozitīvi - tas nozīme, ka ņemu no neizsmeļamas akas un allaž ir kur atgriezties un par ko padomāt. proti, ir kur iet - ir šis skaidrības izcirtums un klajums, un tam fonā un apkārt - vilinošs koku un sazarotu taku biezoknis. nezināmais kā atvērtais. kā atvērts jautājums.

tāpēc es domāju - vai tiešām zināšanas ir mans mērķis, šie plikie kvantitatīvie un kvalitatīvie fakti? pašas par sevi? vai arī tās ir norādes, simboli un līdzības, iespējas, kam citam? nesen runāju ar vienu rados ieprecējušos ziemeļīru, ilgu laiku nebiju ar viņu pārmijis ne vārda, un viņš viens tāds sēdēja latviešu vidū. bija izdevība un judging by his sight and age, pajautāju viņam, ka viņš probably ir uzaudzis during the Troubles and how was it. un šis atvēra mūsu sarunu, proti, ka man jau bija nosacīts background knowledge, kurš saskārās ar reāla liecinieka klātbūtnes afirmāciju, kungs izkratīja savu sirdi, un varētu pat teikt, ka šādos brīžos redzu jēgu tām zināšanām un niršanā iekš nezināmā.

vienīgais, es pasaulē jūtos kā mājās. līdz ar to es nejūtu apdraudējumu no nezināmā, lai jau viņš nāk un atspiež zināmo kaut vai līdz kailam manas eksistences faktam. dažādi noskaņojumi pret nezināmo, un laikam ir sāpīgi, ja pret pasauli spēj just tikai neuzticību un inertu skepsi, bezmaz apsūdzot pasauli, it kā tai būtu kādi pienākumi. tad dabiski, ka nezināmais ir draudošais. varētu pat teikt, tieši šajos pārrāvuma brīžos pasaules apsūdzētājam viņa tikai izspraucās un parādās kā tāda, visā savā ambivalencē. un viņam neatliek nekas cits kā šo pasaules advance caur nezināmības spraugu uztvert par uzbrukumu.

tava attieksme izklausaas veseliiga, praktiska un mostly faultless. es vienkaarshi laikam esmu bailiigs cilveeks, muljkjiigi, nevajadziigi, to apzinos, bet veel neesmu pietiekami evolucioneejusi, lai vareetu kaa tu.

nezināmais, kas mani baida, ir cilvēki, pirms katra social encounter es izkalkulēju visas iespējamības un frāzes un variācijas, lai nekas mani nepārsteigtu nesagatavotu, yet it almost certainly fails
nevarētu teikt, ka cilvēki paši par sevi mani baida kā nezināmais, nē, viņi ir daudzmaz ciešami, simboliski un interesanti savā fallibility un trauslumā, nezināmais, kas mani tiešām baida, ir ko iesākt ar šiem cilvēkiem un viņu full exposure

jaa, protams, jo cilveeki pashi sevi nezina. un kad tu esi exposed to a person you are exposed to the unknown. nezinaamais ir vispiesaatinaataakais tieshi cilveekos, man shkjiet. gan pashaa gan citos, un ja pats ar sevi tu veel aprodi, tad citi ir a lot of work, it sevishkji, ja tu ar vinjiem esot kopaa apzinies, ka vinji sevi nezina - tad ir izveele: speeleet vinjiem liidzi, language games et al, vai arii meegjinaat buut genuine, bet tas ir biistami

es saprotu, ka par dievu var raukt degunu, bet ka mīlestību iedala tajā pašā līmenī - šo es nekad nesapratīšu, tā laikam ir totāla atomizācija, ko man grūti iztēloties. jo klasiski vismaz ir liela vilšanās pieredze, kas pat skeptiskākajiem apziņas nostūros liecina par mīlestības lielumu. bet ja nav pat tā, tad es nezinu, kur tas zilonis ir uzkāpis

vienkaarshi, shkjiet, ka miilestiiba arii ir tikai variablis, kas atkariigs no taa un shitaa. es neesmu saskaarusies ar beznosaciijumu miilestiibu, kas varbuut ir paaraaka par visu. es domaaju, ka lielaakaa dalja cilveeku, nav wired taa, lai speetu piedziivot beznosaciijuma miilestiibu, un tas ko vinji sauc pa rmiilestiibu ir tikai fear-based piekjershanaas

es kādreiz domāju, ka ir dažādas mīlestības un ir īstākas un mazāk īstas un pavisam neīstas mīlestības, kā arī visādas ētiskās mīlestības, beznosacījumu, utt. pirms kāda laika sapratu, ka tā visa ir viena mīlestība, tikai dažādās izpausmēs, pakāpēs un aspektos, šī man bija svarīga atklāsme. proti, ka beznosacījumu mīlestība ir kaut kas no erosa, un otrādi, erosā kaut kas no beznosacījumu ētiskās mīlestības, dažādas fāzes, kas ir likumsakarīgi, jo mīlestība ir liels un teju neaptverams fenomens, kam mēs izdomājam visādus institucionalizētos rāmjus un mēģinām virzīt tās enerģiju konkrētos virzienos. nav jābaidās, ka mīlestība at times ir arī nosacīta, varbūt pat ritualizēta un instrumentāla, varētu rasties iespaids, ka tas kaut kā aptraipa lielo mīlestību, taču mēs esam cilvēki, un mūsu mīlestība ir cilvēciska, kā cilvēciski mēs esam gan dabas kauzalitātes/nepieciešamības pusē, gan dievišķa bliss brīvības pusē. tā arī mīlestībā.

again, man skatiijums shajaa ir ljoti shaurs.

nu pag, dihotomija starp fear-based pieķeršanos un lielo beznosacījuma mīlestību ir tas šaurums? ka mīlestībā "visu vai neko", tas ir pilnīgi adekvāti. bet vai tas ir atkarīgs no pasaules pretim pasviestā, dzīves gudrības iespaidiem un novērojumiem? diez vai. kad neredzu mīlestību, drīzāk vainoju sevi, ka nemīlu pietiekoši, jo tikai mīlestība redz, pamana un atzīst mīlestību. un šis "visu vai neko" ir līdzīgi kā ar "love-hate" relationship with the world, kad man liekas, ka slīgstu uz Neko, atceros, ka reiz izvēlējos Visu un tas uz ikviena cilvēka eksistenci atstāj neizdzēšamas pēdas, uz katru soli, rīcību un domu, you only love once (and for all)

hmm, nee, es domaaju, ka par sho teemu mans skatiijums ir shaurs, vai varbuut svaarstiigs, es neziprotu, un man shkjet neerti spekuleet. man taa shkjiet liela teema, liels vaards, too big to tackle, un varbuut man senaak shkjita, ka miilestiiba ir aktuaala un svariiga, bet tagad es saprotu, ka i should avoid thinking about it, jo man shkjiet man pietruukst kaut kaadas speciaalas pieejas domaashanai par to. es nezinu vai es vispaar miilu cilveekus, ko paziistu, like ko noziimee miileet cilveekus vai lietas? man shkjiet viss ir svaarstiigs un paarejoshs.

es nemaz iisteniibaa nepieregjistreeju, ar praatu, ko tu uzrakstiiji, man shkjiet man pietruukst mental faculty, lai domaatu par, defineetu miilestiibu, taapeec es negribu. varbuut es neesmu wired lai miileetu/domaatu par miilestiibu un it's philosophical imlications

kameer viss paareejais nezinaamais shkjiet aktuaalaaks un more urgent

tā, starp citu, nav slikta pozīcija, neļaut lietām priekšlaicīgi noslīkt vārdos