nu pag, dihotomija starp fear-based pieķeršanos un lielo beznosacījuma mīlestību ir tas šaurums? ka mīlestībā "visu vai neko", tas ir pilnīgi adekvāti. bet vai tas ir atkarīgs no pasaules pretim pasviestā, dzīves gudrības iespaidiem un novērojumiem? diez vai. kad neredzu mīlestību, drīzāk vainoju sevi, ka nemīlu pietiekoši, jo tikai mīlestība redz, pamana un atzīst mīlestību. un šis "visu vai neko" ir līdzīgi kā ar "love-hate" relationship with the world, kad man liekas, ka slīgstu uz Neko, atceros, ka reiz izvēlējos Visu un tas uz ikviena cilvēka eksistenci atstāj neizdzēšamas pēdas, uz katru soli, rīcību un domu, you only love once (and for all)

hmm, nee, es domaaju, ka par sho teemu mans skatiijums ir shaurs, vai varbuut svaarstiigs, es neziprotu, un man shkjet neerti spekuleet. man taa shkjiet liela teema, liels vaards, too big to tackle, un varbuut man senaak shkjita, ka miilestiiba ir aktuaala un svariiga, bet tagad es saprotu, ka i should avoid thinking about it, jo man shkjiet man pietruukst kaut kaadas speciaalas pieejas domaashanai par to. es nezinu vai es vispaar miilu cilveekus, ko paziistu, like ko noziimee miileet cilveekus vai lietas? man shkjiet viss ir svaarstiigs un paarejoshs.

es nemaz iisteniibaa nepieregjistreeju, ar praatu, ko tu uzrakstiiji, man shkjiet man pietruukst mental faculty, lai domaatu par, defineetu miilestiibu, taapeec es negribu. varbuut es neesmu wired lai miileetu/domaatu par miilestiibu un it's philosophical imlications

kameer viss paareejais nezinaamais shkjiet aktuaalaaks un more urgent

tā, starp citu, nav slikta pozīcija, neļaut lietām priekšlaicīgi noslīkt vārdos