nu pag, dihotomija starp fear-based pieķeršanos un lielo beznosacījuma mīlestību ir tas šaurums? ka mīlestībā "visu vai neko", tas ir pilnīgi adekvāti. bet vai tas ir atkarīgs no pasaules pretim pasviestā, dzīves gudrības iespaidiem un novērojumiem? diez vai. kad neredzu mīlestību, drīzāk vainoju sevi, ka nemīlu pietiekoši, jo tikai mīlestība redz, pamana un atzīst mīlestību. un šis "visu vai neko" ir līdzīgi kā ar "love-hate" relationship with the world, kad man liekas, ka slīgstu uz Neko, atceros, ka reiz izvēlējos Visu un tas uz ikviena cilvēka eksistenci atstāj neizdzēšamas pēdas, uz katru soli, rīcību un domu, you only love once (and for all)